• Sākums
  • Sākums » Publikācijas » Cits » Cits

    īvs: " Tu. Mēs. Sistēma."
     

    Ko Tev māca mūsdienu sabiedrība? Ko viņa atzīst? Mūsdienu sabiedrībai vajag kultūristus. Neharmoniskus cilvēkus ar kādu vienu hipertrofētu īpašību. Piemēram, ģeniāls programmists, fantastisks pārdevējs, spečuks x profesijā. Nevis cilvēks, bet pielikums profesijai. Nekur netiek slavēts vai pieprasīts harmonisks cilvēks, vispusēji attīstīta personība.

    Jo tas ir bīstami. Vispusība nozīmē plašāku redzesloku. Daudz izdevīgāki ir šie šaurie speciālisti. Ar viņiem vieglāk manipulēt sadzīvē. Iedomājies uz brīdi, kādā pasākumā Tev prasa: „Ar ko Tu nodarbojies?”

    Atbilde A. „Esmu specs x profesijā.”

    Atbilde B. „Cenšos harmonizēt un pilnveidot sevi.”

    Kura atbildē izsauks lielāku respektu vairumā cilvēku? Uz ko virzās šis vairākums? Nav runa par atsevišķiem indivīdiem. Jo elitei ir uzspļaut, ko domā Tu. Galvenais ir – ko domā masas. Mūsdienu sabiedrību dzen uz šauru specializāciju, jo tas ir „kruti”.

    Lasīju grāmatu par uzņēmumu vadīšanu. Izrādās – viena no raksturīgākajām kļūdām uzņēmumos ir tā, ka vadītājs neapzināti virzās uz to, kas viņam padodas visvairāk. Bet tas taču ir loģiski, vai ne? Protams, to mums iesaka mūsdienu sabiedrības normas un uzskati. Kāpēc tā ir kļūda?

    Vienkāršots piemērs, uzņēmums ražo produkciju, un to pārdod. Vajadzīga tehniskā izglītība, lai varētu ražot, administrēšana, lai uzglabātu preci, nodrošinātu pavadošos dokumentus, nogādātu to uz tirdzniecības vietu un pašu tirdzniecību. Vidusmērā vadītājs fiksēsies uz vienu, maksimums divām sfērām, jo trešā viņam nebūs tik interesanta. Viņš neapzināsies to, jo vajag taču būt „super puper” kādā vienā jomā. Tas ir tikai laika jautājums, kad šis vadītājs bankrotēs.

    Ko mums māca skolās, vidusskolās, augstskolās? Autoritāšu sistēmu + ticību. Aklu ticību nezināmiem faktiem. Īsumā – paaugsies, paliksi gudrāks, sapratīsi, bet pagaidām ir tā, kā mēs Tev mācām. Tici mums.

    Un mēs ticam. Cilvēki piedzimstot uzticas viens otram. Cilvēks savā būtībā ir sociāls dzīvnieks. Tikai mūs pārvērš par baru. Sociuma un bara atšķirība ir vienā, katra indivīda vidējā līmenī, tā teikt vispusībā, harmoniskumā. Bars akli tic. Sociums lūdz pamatojumu un nepiekrīt. Ar sociumu ir lielāks „čakaris”.

    Viens „zombēšanas” paraugs, kurš ieēdās mūsu zemapziņā. Atceries filmas, kuras Tu esi redzējis. Kad galvenajam varonim ir slikti, kā mūsdienās ierasts teikt, kad ir problēmas. Ko dara varonis, neatkarīgi no dzimuma? Viņš iedzer un/vai iešņauc un uzpīpē. Viņš/a aiziet uz bāru, restorānu u.c. un iekuļas vēl lielākās nepatikšanās.

    Vai Tu nekad neesi šādi rīkojies? Pēc šāda scenārija? Tavi draugi, paziņas? Padomā, kā rīkojas vairums mūsdienu paaudzes problēmu brīžos. Uzprasi saviem vecākiem vai vecvecākiem, veic aptauju priekš sevis, kā rīkojās viņi, viņu paaudze. Vai nav notikušas izmaiņas?

    Tu atceries filmu, kurā būtu rādīti citi stresa pārvarēšanas veidi? Ka cilvēks iet pie dabas, tiekas ar sev Tuvajiem, risina problēmu bez alkohola, narkotikām? Vai šādi risinājumi filmās ir vairākums?

    Atceries savas skolas, vidusskolas u.c. mācību gaitu. Skolotājs. Pasniedzējs. Profesors. Zinātnieks. Eksperts. Tie visi ir augstāki radījumi. Vai viņi mums māca domāt un analizēt? Nē. Viņi dod mums tikai daļu no informācijas, jo visu viņi nezina paši. Un pats šausmīgākais kropļojums, ko viņi nodara Tev, ir tas, ka viņi „iezombē” Tevi. Uz vienu elementāru lietu. Gadiem ejot mācību iestādēs, Tu nonāc pie atziņas. Pats. Tev jau neviens to neuzspiež. Katrā lietā ir tikai viena vienīga īstenība, un to nosaka tas, kam ir vara (liek Tev atzīmi, algu utt.). Un gudrākais, „krutākais” ir tas, kurš izjūt, kas būs pareizi pēc varneša domām vai iepriekš teiktā. Nerunāsim par atsevišķiem Skolotājiem ar lielo burtu, ir runa par masām. Vai skolotāji, pasniedzēji māca nonākt kopīgi pie risinājuma? Pie kopsaucēja? Vai Tu atceries no saviem mācību laikiem, kad Tu kaut ko nezināji. Vai Tavs skolotājs Tev teica, es cienu Tavu viedokli, bet, pēc manām domām ir šādi, kā Tu domā? Nē. Tevi vienkārši notestēja. Zini vai nezini. Cik labi Tu „rubī fišku”. Un Tev ielika atzīmi. Un ne vienmēr taisnīgi. Un šis informācijas apstrādes veids iezīžas mums zemapziņā. Tas ieaug mūsu kaulu smadzenēs.

    Sabiedrības nav, ir daudz atsevišķu Tu. Mēs esam pārņēmuši šo modeli. Mēs testējam apkārtējos caur savu zināšanu prizmu. Mēs neuzklausām citu cilvēku viedokļus. Pat, ja tie ir atšķirīgi. Pat ja tie ir nepareizi. Mēs viņiem ieliekam atzīmi. Un bieži vien arī izsmejam. Tā kā mēs nevaram zināt visu, cilvēks, kuru mēs izsmējām, alks atriebties, pašapliecināties un viņš atradīs kaut ko, ko nezini Tu, un ieliks Tev savu atzīmi. Mēs paši skaldam savu sabiedrību. Mēs paši atgrūžam sevi viens no otra.

    Fizikas likums, katrai darbībai ir vienāda pretdarbība.

    Ļoti cienu «Tautasforumu» un cilvēkus, kas šeit apgrozās. Bet uzdod sev jautājumu. Tu liec atzīmes vai nē? Tu meklē kopsaucējus ar cilvēkiem? „Tusiņu” fenomens. Profesijas X pārstāvji runā par X profesiju, interesējošu tēmu. Y profesijas par Y. Bet Y ar X par profesijām, interešu tēmām nerunās.

    Nav vienas absolūtas galējas taisnības īstenības. Ir daudz fragmentu, tīrradņu. Vai Tev nešķiet, ka mēs visi sēžam pie dažāda izmēra peļķēm, dīķiem, ezeriem? Mēs tajos redzam vienas un tās pašas Saules atspīdumu. Un strīdamies kurā ūdenī ir vispilnīgākā, perfektākā, pareizākā Saule. Bet tas ir Tikai atspīdums.

    Labais tonis mūsdienās ir palielināt cilvēku skaitu ap savu peļķi, atvilināt pārliecināt pie citām peļķēm sēdošos. Jo mūsdienās ir tā – jo vairāk, jo “krutāk”. Masa ir vairāk nekā personība. Jo vairāk mēs esam, jo drošāk mēs jūtamies.

    Ja nesanāk, tad saduļķot citu dīķus, vai pat aizbērt. Iznīcināt tos tur, citus, Nepareizos, Savādākos.

    Tā vietā, lai paceltu galvu un paskatītos uz sauli pašam un pasaukt citus.

    Sen atpakaļ nevarēju saprast kāpēc ir cilvēki, kas iznīcina citu radītās lietas fiziski un/vai morāli. Tad, šķiet atradu skaidrojumu. Lai radītu jebko ir nepieciešams laiks. Cilvēka stundas, zināšanas, pieredze, talants.

    Un protams, radot kaut ko, ir jāieliek sava enerģija. Tas ir ilgstošs, reizēm pat ļoti nogurdinošs process. Lai radītu ir jābūt Dievišķai dzirkstelei, ne velti Dievu sauc par radītāju. Pabeidzot radīt, paliek lieta, ideja, kaut kas, kas nes gandarījumu pašam radītājam un citiem cilvēkiem. Jo vairāk prieka, iedvesmas citiem, jo lielāka koncentrācija un tīrība nepieciešama meistaram. Ne visi to spēj un grib. Cilvēki, kuri iznīcina citu radīto, paņem daļu ieliktas enerģijas sev. Domāju, no bērnu dienām Tu atceries to sarūgtinājumu un skaudro sāpīti, kad kāds sabojāja Tavu smilšu pili, saplēsa Tavu mantiņu utt. Vai atceries to neizprotamo agresora gandarījumu?

    Tie, kuri rada, ir ar Dievišķo dzirksteli, kuri iznīcina – ar sātanisko. Abas lietas ir vajadzīgas. Bet samērīgi.

    Cilvēks ir unikāla radība. Jo caur sevi spēj vienlaicīgi izlaist gan Dievišķo, gan Sātanisko. Savas dzīves laikā pat var kardināli mainīt polus. Mūsu pilsētas ir kā trusīšu fermas, kuras ģenerē noteikta formāta enerģiju. Kad cilvēki cieš, no viņiem izdalās enerģijas veids („gavvah” pēc D.Andrejeva grāmatas „Roza Mira”), kurš baro dēmoniskās formas. Kad cilvēks ir laimīgs viņš izdala Dievišķās emanācijas. Nelienot mistikā, kad uz ielas satiec Tiešām iemīlējušos pārīti, vai Tu skatoties uz viņiem nesmaidi? Tevi uzlādē viņu mīlestība.

    Cik atceros no mums mācītās vēstures, kā parādījās pilsētas, tā sākās kari. Mūsdienās masas dodas uz pilsētām, lauki izmirst. Sātaniskā enerģija ģenerējās aizvien vairāk.

    Respektīvi, ja cilvēki ir pārāk daudz vienā vieta, tie kļūst agresīvi. Pie pietiekoši liela cilvēku blīvuma uz 1 m2, kad pārsniedzās kritiskā masa, sociums sāk degradēties par baru. Jo lielāks blīvums, jo ātrāka degradācija. Lai izskaidrotu kāpēc tā, jāraksta atsevišķs raksts. Īsumā, ja cilvēki nav zinoši dažās jomās, tad viņi līdzinās neapmācītiem suņiem. Ja starp vairākiem neapmācītiem suņiem noliks gaļas gabalu, viņi sakausies. Apmācītie suņi ņem ēdienu Tikai no sava saimnieka. Alegorija nav ideāla, bet aptuvena.

    Neņemiet ļaunā, bet visapkārt dominē viena tematika. Drīz būs beigas. Beigas. Un beigas būs drīz. Jo dēļ x lietas, un z apstākļiem, kas kopā veidos Y, būs pilnīgas beigas. Drīz. Beigas Jau ir sākušās.

    Jā, protams, var mukt televizorā, datorā, narkotikās utt. Arī personīgā naturālā saimniecība ir sava formāta mukšana. Protams, uz laiku Tu būsi neatkarīgs no sistēmas. Bet cik ilgi?

    Spriežot pēc komentāriem, cilvēks X mīl tematiku A. Un cilvēks Q mīl tematiku Y. Un pie jebkuras izdevības cilvēks pāriet uz savu iemīļoto plati. Un tā pa riņķi. Un pats galvenais – visam cauri vijās tā bezcerības sajūta, ka Tu neko nevari mainīt.

    Var gan! Pilnīga, nekam nevajadzība, un šķietamā jebkuras darbības bezjēdzība ir ļoti laba lieta. Jo tā norāda uz to, ka Tev ir palicis viens solis. Bezcerība ir pēdējais ienaidnieks pirms risinājuma.

    Ko darīt? Apzināties to, ka mēs visi tikai kopā esam spēks. Necensties iemīlēt visus un piedot visiem. Ja Tev blakus piesēžas „bomzis”, nez vai tas nozīmē, ka ir jāuzlabo Tava higiēna. Galējības ir bīstams sātana kārdinājums.

    Tu vari vairot smaidus un prieku sev apkārt. Mēs neesam pielikumi pie profesijām. Tu vari sākt radīt. Radīt kaut ko paliekošu, to, kas dod un dos citiem jebko pozitīvu. Centies savā apkārtne, apritē runāt ar cilvēkiem. Atrodi, kas Tevi vieno ar apkārtējiem, nepaliec par iedomīga tītara un agresīva tīģera sajaukumu. Mēģini saprast, ko viņi grib, kādai informācijai viņi ir gatavi. Ja nemaldos „Ciānas protokolos” bija rakstīts, ka visbīstamākais viņiem ir personiskā iniciatīva, tad kāpēc mēs viņu nelietojam?

    Sistēmas augšā ir neliela saujiņa kultūristu. Nevajag viņus iznīcināt ar ieročiem rokās.

    Ar sistēmu ir nevis jācīnās, bet tā ir jāmaina.

    Tev ir jātiek galā ar sistēmu sevī, un tad Tavos apkārtējos cilvēkos.

    Jebkurā ziņā iesaku atcerēties vienu lietu, kuru Tev nevar atņemt neviens.

    Tā ir Tava attieksme! To Tev nevar noteikt pat oligarhi, masu mēdiji, Dievi!

    Tā ir Tikai Tava PAŠA IZVĒLE!

    P.S. Padalieties ar saviem saules atspīdumiem.

    Ar cieņu,
    Īvs

    Kategorija: Cits | Pievienoja: laimiga (14.08.2012) | Autors: īvs W
    Skatījumu skaits: 746 | Reitings: 0.0/0
    Komentāru kopskaits: 0
    Vārds *:
    Email *:
    Kods *: