• Sākums
  • Sākums » Publikācijas » Cits » Cits

    Latviešu nacionālie ēdieni
     

    Latviešu nacionālos ēdienus var raksturot kā maigus, bez izteiktām garšvielām, tomēr ar salīdzinoši augstu tauku līmeni. Viens no populārākajiem ēdieniem ir vārīti pelēki zirņi ar speķi un sīpoliem, kas ārzemnieku acīs ir kļuvis par galveno mūsu tautas ēdienu. Iecienītas ir arī cūku ribiņas un vispirms vārīti, tad krāsnī apcepti kartupeļi, kā arī dažādas biezputras - grūbu, miežu u.c. Īsts gardums ir arī sautēti skābie kāposti, ko latvieši parasti ceļ galdā ar jau minētajām cūku ribiņām vai ar kūpinātām desiņām. Jāteic gan, ka šis ēdiens ir aizguvums no vācu virtuves, kas gan nav nekas pārsteidzošs (vācieši mūsu zemē valdīja septiņus gadsimtus). Lai vai kā, par īsti tradicionālu latviešu virtuvi ir grūti runāt, jo to laika gaitā ietekmējušas tādas valstis kā jau minētā Vācija, Krievija, Ukraina un Skandināvijas tautas. Piemēram, no krievu virtuves esam aizguvuši ķilavmaizes ar šņabi, bet mūsu pašu biešu zupu arvien biežāk aizstājam ar ukraiņu boršču.
    Kopš seniem laikiem latviešu nacionālās virtuves lepnums ir īsta lauku rupjmaize - parastā, ar graudiem, burkāniem, riekstiem, žāvētiem augļiem u.t.t.Tā garšo un smaržo fantastiski un nav sastopama nekur citur pasaulē. Tieši tāpēc to tik ļoti iecienījuši tūristi. Turklāt rupjmaizes priekšrocība ir tā, ka to uzturā var lietot kā piedevu gan pie saldajiem, gan sāļajiem ēdieniem (rupjmaize ar lauku sviestu un sāli, ar lauku sviestu un zaļumiem, ar ķimeņu sviestu vai rupjmaize ar medu, ievārījumu u.t.t.).
    Neliels ieskats latviešu virtuves vēsturē
    Ja mēs atskatāmies 1000 gadus atpakaļ, šodienas Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki galvenokārt pārtika no labības - rudziem, kviešiem, miežiem, auzām, prosas un kaņepēm. Cilvēki ēda arī zirņus, pupas, rāceņus, redīsus, linsēklas un to eļļu, burkānus un ķiplokus. Līdztekus šai augkopībai attīstījās arī lopkobība, kā rezultātā seno latviešu virtuvē ienāca tādi produkti kā mājputnu, liellopu, zirga un cūkas gaļa. Protams, netika aizmirsta arī medījuma gaļa - tika ēsti bebri, brieži, mežacūkas pīles, zosis un vairāk kā 25 dažādas zivis. Par cik Latvijas teritorijā nebija sastopams sāls, to ieguva maiņas darījumos un lietoja reti un maz. Ēdiens tika gatavots, izmantojot ķimeņu sēklas, sīpolus, ķiplokus un baltās sēnes. Tāpēc, ja mēs šodien pagaršojam pēc seno laiku tradīcijām gatavotu ēdienu, mums šķiet, ka jāpievieno liels daudzums sāls un garšvielu, lai ēdiens būtu garšīgs. Tas pats attiecas uz saldajiem ēdieniem - pirms 1000 gadiem vienīgais pieejamais saldinātājs bija medus, bet kā našķus mūsu senči galvenokārt ēda savvaļas ogas un lazdu riekstus.
    Jau precīzāku latviešu nacionālās virtuves raksturojumu var gūt no 19.gs. Šajā laikā Latvija iepazina no Amerikas atvesto kartupeli un tas kļuva par ļoti nozīmīgu mūsu tautas pārtikas produktu. Pateicoties kartupeļiem, latviešu zemniekiem vairs nebija jāuztraucas par uztura problēmām ziemā un pavasarī, kad strauji izbeidzās labības un tai līdzīgo produktu krājumi. Piemēram, tajā laikā zvejnieku saimniecībām iecienītākais ēdiens bija vārīti kartupeļi ar biezpienu un siļķēm vai sardīnēm. Arī mūsdienās dažādi pagatavoti kartupeļi ir neatņemama nacionālās virtuves sastāvdaļa.
    Rudenī katras saimniecības pagrabs tika piepildīts ar dažādiem labumiem - žāvētām desām un cūkgaļu, skābētu kāpostu un gurķu mucām, kā arī sēnēm, gaļu un siļķēm.
    Savukārt vasarās, kad strādnieki visu dienu pavadīja ārpus mājām, kopjot zemi un veicot citus darbus, tie mēdza ņemt līdzi un ēst tādus ēdienus kā piena biezputra. Pusdienas parasti atnesa saimniecības sievietes un tajās ietilpa rudzu maize, biezpiens, rūgušpiens un dažkārt arī cepta gaļa vai pīrāgi. Pēc šīs vienkāršās, bet sātīgās maltītes mūsu senči parasti nosnaudās, lai pēc tam ar atjaunotiem spēkiem varētu turpināt smago darbu. Savukārt vakariņās zemnieki notiesāja zupu vai biezputru ar rūgušpiena dzērienu. Svētdienas parasti bija svētku dienas un arī maltīte tika rūpīgi gatavota - saimnieces galdā cēla sautētu gaļu, baltmaizi, pīrāgus, pankūkas, saldo sieru vai ogu želeju ar pienu.
    Savukārt pagājušā gadsimta kara gados latviešu ēšanas paradumi krietni mainījās, pateicoties industriālajam progresam gan šeit, gan citās pasaules valstīs. Aizvien biežāk ēšana tika pakārota darba grafikam, kā rezultātā šodien mājās gatavo tikai retais. Taču tik un tā daudzi produkti un ēšanas tradīcijas ir vēl aizvien saglabājušies no seno laiku latviešu dzīves. Piemēram, mūsdienu latvieši ir ļoti iecienījuši dažādus piena produktus. Tāpat kā agrāk arī šodien pienu, biezpienu, rūgušpienu, sviestu un citus produktus ēd katrā ģimenē gandrīz katru dienu.
    Mūsu tauta allaž ir mācējusi atrast garšīgus savvaļā augošus pārtikas produktus - gan toreiz, gan arī tagad mēs lasām ogas (meža zemenes, mellenes, avenes, kazenes, dzērvenes u.t.t.), sēnes un riekstus. Latvieši ļoti iecienījuši arī medu, un biškopība ir saglabājusies cauri gadsimtiem.

    Latviešu virtuve un tradicionālie svētki


    Ļoti bieži šodienas latvieši seno laiku ēdienus ceļ galdā dažādos svētkos, ko svinēja mūsu senči. Tajos laikos svētki iezīmēja pārmaiņas dabā atkarībā no gadalaikiem, tāpēc bieži vien svētku maltītē bija atrodami tie ēdieni, kurus varēja viegli pagatavot no esošajā brīdī pieejamiem pārtikas produktiem. Protams, liela nozīmē svētku ēdienu un dzērienu izvēlei bija mitoloģiskās tradīcijām, lai gan šodien reti kurš par tām vairs ko zina.

    Rudenī, kad tika novākta raža un saimniecībās bija ēdiena pārpilnība, latvieši svinēja ražas svētkus jeb Miķeļus. Tieši šī iemesla dēļ kāzas visbiežāk tika svinētas jeb dzertas rudenī. Pēc ražas vākšanas darbiem kāva sivēnu vai aunu un sākās svētki. Ēdiens tika gatavots no jaunās ražas - jauni skābētie kāposti, svaigi cepta maize no tikko novāktās labības. Šai svaigajai maizei, ko cepa no pirmā maluma miltiem, bija simboliska nozīme - piemēram, ēdot maizi, vajadzēja kaut ko vēlēties un tika uzskatīts, ka vēlēšanās piepildīsies. Savukārt nokautā dzīvnieka gaļu, ko neapēda uzreiz, iesālīja un žāvēja, vai gatavoja desas. Savukārt no asinīm un labības gatavoja asinsdesas.
    Izplatīti rudens svētki ir arī Mārtiņdiena. Šajos svētkos galvenais ēdiens ir zoss cepetis un bumbas jeb pītes (no zirņu, pupu, kartupeļu un kaņepju biezeņa taisītas bumbiņas), medalus, kā arī paštaisītas desas, piemēram, putraimdesas.
    Arī ziemas saulgriežos, kad dienas atkal kļūst garākas, tika gatavota svētku maltīte. Daudzi no ēdieniem, ko gatavoja to laiku saimnieces, tiek ēsti arī mūsdienās, svinot Ziemassvētkus. Piemēram, vārīta cūkas galva ar grūbām, pelēkie zirņi ar speķi, kefīrs vai rūgušpiens - tie ir klasiski seno laiku un mūsdienu Ziemassvētku ēdieni, kurus latviešu restorānos var atrast cauru gadu. Līdz rītam vajadzēja apēst visus zirņus, lai nākamajā gadā nebūtu asaru. Vēl kāds iecienīts Ziemassvētku ēdiens bija asinsdesa, kuras apaļā forma simbolizēja pilnu saules gadu. Kurzemē šajos svētkos bieži vien ēda arī skandalraušus - pīrāgus, kas pildīti ar sēnēm un kartupeļiem. Pēdējos simts gados mēs esam pārņēmuši Vācijas tradīciju cept piparkūkas. Mums ļoti garšo arī cepta cūkgaļa vai desiņas ar sautētiem kāpostiem.Mūsdienu svētku galdā parasti tiek celta arī karpa, bet kabatās un makos paslēptas zivju zvīņas, lai Jaunais gads nestu daudz naudas. Saskaņā ar senču tradīcijām Ziemassvētkos jāapēd deviņi ēdieni, lai nākamais gads būtu bagāts. Šodien gan tikai retā ģimene ievēro šo tradīciju.
    Kad tuvojās pavasara saulgrieži - Lieldienas - lēnām izsīka pārtikas krājumi, tāpēc olas tika taupītas jau labu laiku pirms Lieldienām. Vārītas olas, kas krāsotas sīpolu mizās ar dažādiem zīmējumiem, ir bijis tradicionāls svētku ēdiens jau gadsimtiem ilgi. Vēl kāds ļoti populārs Lieldienu ēdiens bija diedzētie graudi, ko mūsdienās ēd tikai retais. Biežāk šos produktus izmanto dekorācijās. Lieldienu galdā cēla un ceļ arīdzan nātru vai skābeņu zupu, spetiķi (zupa, kas vārīta no sālīta cūkas kuņģa, pievienojot kartupeļus, svaigus kāpostus un putraimus vai grūbas), aukstu teļa vai cūkas cepeti, sieru, kūpinātas vai žāvētas zivis, dažādus ievārījumus, biezpiena cepumus un bērza sulas.
    Lai vai kā, mūsdienās izplatītākie svētki ir Jāņi, kad tiek svinēta gada īsākā nakts (vasaras saulgrieži). Šajā naktī cauri visai Latvijai atskan Jāņu dziesmas, tiek pīti vainagi un kurināti ugunskuri līdz pat rīta ausmai. Galvenais Jāņu ēdiens ir svaigs ķimeņu siers un alus, kas atrodams katra līgotāja galdā.Tradicionāla Jāņu maltītes sastāvdaļa ir arī dažādi pīrāgi, saldās plātsmaizes, gaļas produkti, kam mūsdienās klāt piepulcējušies modernie lielveikalu pārtikas produkti.
    Vēl kādi svētki ir kāzas, kas jau kopš seniem laikiem saistās ar bagātīgi klātu galdu. Ir grūti iztēloties klasiskas latviešu kāzas bez senču iecienītiem ēdieniem - pīrāgiem, saldajām plātsmaizēm un alus (kā redzam, šie produkti sastopami daudzos svētkos). Protams, neiztiek arī bez vismaz pieciem dažādiem salātiem, gaļas uzkodām un augļiem. Kā pirmais ēdiens kāzās tradicionāli tiek pasniegts buljons vai gaļas zupa ar pīrādziņiem.Tālāk seko galvenais ēdiens, ko parasti gatavo no gaļas (cūku ribiņas, šnicele, cepetis u.t.t.) ar vārītu kartupeļu un sautētu kāpostu piedevām. Klāt pasniedz piena mērci. Desertā latvieši iecienījuši dažādas ogu želejas ar pienu. Pēc pusnakts viesus cienā ar kāzu torti, kas ir neatņemama kāzu mielasta sastāvdaļa. Tās pamatā tiek izmantoti ārkārtīgi gardi un trekni sviesta krēmi. Tāpēc katram, kas nonācis vietā, kur latvieši svin īstus tradicionālus svētkus, jāpatur prātā, ka nāksies daudz ēst, daudz dzert un arī daudz dziedāt.

    Kategorija: Cits | Pievienoja: laimiga (01.06.2012) | Autors: ***
    Skatījumu skaits: 1059 | Atslēgvārdi: ēdieni | Reitings: 0.0/0
    Komentāru kopskaits: 0
    Vārds *:
    Email *:
    Kods *: