• Sākums
  • Sākums » Publikācijas » Cits » Cits

    Līgava aizmieg uz galda....
     

    Līgava aizmieg uz galda, laulātājai nokrīt biksītes

    Pēc gandrīz pusgadsimta, 48 gadiem, Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva ir devusies pensijā. "Reģistrējot jaunos pārus un vadot laulību ceremonijas, piedzīvots ne mazums dīvainu un amizantu gadījumu,” teic Iklāvas kundze.


    Lai arī vairākums uzskata, ka kāzas – tas ir nopietni, reizēm šis pasākums izvēršas traki jocīgs.


    Zīmīgi, ka viņa pati nav laulājusi nevienu pāri, taču ļoti labi zina, kā tas ir noticis. Kā apzinīga priekšniece turējusi roku uz departamenta pulsa un zina ne mazumu jautru notikumu no laulību ceremonijām.

    Ja neiegrimstam plašos disputos un smalkos definējumos par laulības būtību, vienkārši izsakoties, laulība ir ekonomiska un seksuāla savienība starp vīrieti un sievieti, kas piešķir laulātajiem monopolu uz partneri seksuālajās attiecībās, kā arī tiesības uz partnera mantu.

    1. februārī notāriem piešķīra tiesības šķirt laulību, un pāri mūsu valstij pārvēlās pamatīgs šķiršanās cunami. Gada pirmajos divos mēnešos šķirts vairāk nekā 500 laulību, turklāt visvairāk šķīrās tie, kas savas laulības bija slēguši tā sauktajos treknajos gados. Laulības – šī tēma vienmēr ir aktuāla. To apzinās arī Ārija Iklāva, viņa gan uzsver, ka arvien vairāk pāru izvēlas nereģistrētu kopdzīvi.

    Apprecēties skaidrā prātā

    "Agrāk Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļa strādāja laulāšanas pīlārs Egons Mainieks, kas savā dzīvē bija salaulājis tūkstošiem pāru,” atceras Ārija Iklāva.

    "Viņa vienīgā darbavieta bija Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļa, kur savu karjeru viņš sāka kā izsūtāmais puika, tad kļuva par inspektoru, vēlāk – par vadītāja vietnieku – un visbeidzot – par nodaļas vadītāju. Mainieks bija gudrs jurists, smalks diplomāts un labs darbinieks ar lielisku humora izjūtu.

    Kad vēl biju pavisam jauna priekšniece, reiz Mainieks nolēma pārbaudīt manu erudīciju. Sagaidījis piemērotu mirkli, viņš man piezvanīja un jautāja: "Biedre Iklāva, kā lai es rīkojos? Pie manis ieradies laulāties pāris, bet līgava ir stiprā alkohola reibumā. Ko darīt – laulāt vai nelaulāt?”

    Es sapratu, ka viņš pats labi zina, ko darīt, bet tikai vēlas pārbaudīt manu kompetenci. Es viņam sāku skaidrot, ka no saviem priekšnieces augstumiem neredzu ne līgavu, ne viņas alkohola reibumu, tāpēc nespēju noteikt, vai līgava ir pie pilnas saprašanas. Lai Mainieks pats novērtē, vai līgava vispār apzinās, ka precas. Lai nākamajā rītā nav šokā, ka ir apprecējusies.

    Nu, labi. Kā nopratu, Mainieks jau grasījies viņus laulāt, bet tas neesot izdevies. Līgava ienākusi kabinetā, nolikusi rociņas uz galda un aizmigusi. Mainieks ieteicis līgavainim vest līgavu mājās. Lai abi izdzerot visu šņabi, kārtīgi izguļoties un tad nākot laulāties.

    Līgavainis „aizmirst” košļeni

    Padomju laikā mēs pat rīkojām kvalifikācijas celšanas kursus, lai mūsu darbinieki būtu augstā profesionālā līmenī. Pie mums nāca teātru pasniedzēji, kas skoloja laulības ceremoniju vadītājus, izkopjot viņu runu, stāju un uzvedību. Visstingrākās pasniedzējas bija Antonija Apele un Dzidra Ritenberga.

    Viena otra mūsu dāma pat ļoti apvainojās par tādu skološanu. Savā pagastā viņas jutās lielas un svarīgas personas, bet Rīgā, kvalifikācijas kursos, nācās uzklausīt, ka viņas nemāk ne runāt, ne uzvesties, un pat nezina, kur likt rokas. Reizēm gāja ļoti smagi, tomēr tas bija svētīgs darbs.

    Reiz ar režisori Dzidru Ritenbergu piedalījāmies ceremoniju vadītāju eksāmenā, es vērtēju juridiskās lietas, Ritenberga – stāju un runu. Kaut rīkojām ieskaiti, laulājamie pāri bija īsti, viņus tik tiešām vajadzēja sareģistrēt. Vadītāji gan nezināja, kas viņiem trāpīsies – jaunieši vai pensionāri. Šā vai tā, bet katrs taču jāsalaulā pēc visiem punktiem un paragrāfiem.

    Kad zālē ienāca pirmais pāris, līgavainis skaļi paziņoja, ka viņam orķestris nav vajadzīgs, jo viņš esot vokālists. Iestājās klusums. Jāteic, šāds paziņojums visus pārsteidza. Nu, labi. Ja vokālistam nevajag orķestri, tad mūziķi viņu netraucēs. Toties apjuka ceremonijas vadītāja, viņa bija pieradusi pie orķestra. Tomēr, gods un slava, vadītāja ar procesu tika galā.

    Jaunais vīrs bija latvietis, sieva – krieviete. Kad ceremonija virzījās uz noslēguma pusi un bija tikai jāparakstās, mūsu vokālists, vēršoties pret sievu, skaļi sacīja: "Ti raspišis po skorej i pošļi spaķ!” (Tu paraksties ātrāk un gājuši gulēt! – krievu val.) Tas bija tik vulgāri un bezkaunīgi, ka daudzi klātesošie sajutās ļoti neērti. Vadītāja ātri pabeidza ceremoniju un ieteica pārim steigties mājās. Abi aizgāja, bet pēc brīža jaunais vīrs atgriezās. Viņš laikam juta, ka ir izgāzies, un atvainojās. Es gan teicu, lai atvainojas nevis mums, bet jaunajai sievai, kuru pamanījās aizskart daudzu cilvēku priekšā.

    Arī nākamajam līgavainim bija pretenzijas. Viņam gan derēja orķestris, toties viņš visu laiku skaļi un demonstratīvi „žļembāja” košļeni. Man par to bija dusmas, un pie sevis spriedu: "Riebekli, kā tu uzvedies? Vai tiešām tev nav cieņas ne pret sevi, ne sievu, ne dzimtsaraksta nodaļas darbiniekiem?”


    Viņš ieraudzīja manu nosodošo skatienu un pārstāja gremot. Tad izvilka košļeni no mutes un pielipināja to zem laulību reģistrācijas galda. Kaut kā mīņādamies, viņš aizvadīja visu laulības ceremoniju. Kad pasākums beidzās un jaunais pāris devās prom, kāzu viesu klātbūtnē es skaļi paziņoju: "Mirkli uzmanības! Jūs kaut ko aizmirsāt!” Es norādīju uz galdu un pielipināto gumiju. Neko darīt, viņš atgriezās un atlipināja savu košļeņi.

    Ar olām nomētāta līgava un japāņu viesi

    Reiz man paziņoja, ka Rīgā ieradusies japāņu delegācija, un viņi gribot redzēt, kā precas latvieši. Vai es nevarot kaut ko noorganizēt? Jā, protams. Es piezvanīju uz Rīgas dzimtsarakstu nodaļu un jautāju, vai šodien kāds precas. Jā, esot pieteikušies trīs pāri. Sarunāju ar mūziķiem, ka latviskajās kāzās viņi nospēlēs ne vien tradicionālo Mendelsona kāzu maršu, bet arī „Pūt, vējiņi”.

    Kad ierados dzimtsarakstu nodaļā, lai sagaidītu japāņu delegāciju, uzzināju šokējošu jaunumu. Proti, jaunā līgava no galvas līdz kājām esot nomētāta ar jēlām olām, un to paveikusi līgavaiņa vecā brūte. Skaidrs, ka šo pāri nedrīkstēju rādīt japāņiem, viņi vēl nodomās, ka tā precas visi latvieši. Līgava kategoriski atteicās atlikt ceremoniju. Viņa viesiem un vecajai brūtei par katru cenu gribēja nodemonstrēt, ka ir gatava apprecēties arī šādā izskatā.

    Nu, labi, es nospriedu, mums taču ir vēl divi pāri. Diemžēl nākamais pāris neieradās vispār, tātad – palika tikai trešais, ko rādīt japāņiem. Kā izrādījās, tie nemaz nebija latvieši, līgava bija krieviete, līgavainis – ukrainis. Turklāt jaunais vīrs bija ģērbies padomju zaldāta formā, un arī vedējs bija militārajā tērpā. Neko darīt, mums nebija izvēles.

    Prasīju, vai viņiem nav pretenziju, ka kāzās būs ārzemju viesi. Nē, viņi esot ar mieru. Es viņiem teicu, ka drīz atvērsies zāles durvis un vedējiem būs jāpašķiras, bet jaunajam pārim būs jādodas līdz zāles galdam. Es runāju latviešu valodā un jautāju, vai viņi visu ir sapratuši. Jā, esot sapratuši. Man gan īstas pārliecības par to nebija.

    Kad atvērās durvis, es kļuvu vai mēma no pārsteiguma. Jaunais pāris ar vedējiem nostājās vienā ierindā un gluži kā parādē sāka militāri maršēt. Kad viņi, metot kājas augstu gaisā, aizmaršēja līdz galdam, spēji apstājās. Tad līgavainis jautāja: "A možno mņe jejo pocelovaķ?” (Vai drīkstu viņu noskūpstīt? – krievu val.) Ceremonijas vadītāja deva atļauju, un viņš savu jauno sievu sāka bučot daudzās vietās. Ko lai te saka, īstas latviešu kāzas. Tikai krietni vēlāk uzzināju, ka japāņi bijuši sajūsmā par redzēto.
    $IMAGE2$
    Āriju Iklāvu izstāstīt savus piedzīvojumus savulaik ir aicinājis Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņš.

    „Pasludinu jūsu laulību par šķirtu!”

    Atmiņā labi palicis arī kāds cits notikums, kas pamatīgi samulsināja gan jauno pāri, gan viesus. Pie mums strādāja kāda bijusī tiesnese, kas agrāk bija iepraktizējusies laulību šķiršanā. Sievietei bija jauks izskats, laba stāja un skaidra valoda. Viņai bija viss, kas nepieciešams labai laulību ceremoniju vadītājai.

    Kādudien viņai gadījās amizants misēklis. Tā vietā, lai pateiktu: "Es pasludinu jūs par vīru un sievu”, bijusī tiesnese svinīgi paziņoja: "Es pasludinu jūsu laulību par šķirtu!” Viesi pārsteigumā noelsās, zālē iestājās klusums. Labi, ka vadītāja ātri vien attapās un izlīdzējās ar humoru. Viņa atvainojās par kļūdu un sacīja, ka šāda pārteikšanās nozīmējot tikai vienu – pāris nekad nešķirsies.

    Man tagad nāk smiekli, kad dzirdu ļaudis sakām, ka viņi nav oficiāli precējušies un dzīvo civillaulībā. Šāds apgalvojums ir pilnīgi aplams, cilvēki vienkārši nezina, kas ir civillaulība. Līdz 1921. gadam Latvijā laulāja tikai baznīca, bet vēlāk pieņēma likumu, kas ļāva laulāt arī valsts iestādei. Tāpēc laulības, kas noslēgtas nevis baznīcā, bet dzimtsarakstu nodaļās, līdz pat šodienai sauc par civillaulībām.

    Kad padomju laikā nedrīkstēja laulāt baznīcās, tad visas laulības bija tikai un vienīgi civillaulības. Tagad esmu dzirdējusi ļoti modernu nereģistrētas kopdzīves apzīmējumu, proti, sambo. Tā kopdzīvi dēvējot Skandināvijā. Ko lai te saku? Ja sambo, tad sambo. Man nav pretenziju pret nosaukumu, tomēr uzskatu, ka vispiemērotākā kopdzīves forma ir oficiāla laulība. Man ir pietiekami liela pieredze, lai pavisam droši apgalvotu, ka ikviena sieviete grib apprecēties. Ja sieviete saka, ka negrib, viņa melo sev un sabiedrībai.

    Protams, gadās dzirdēt sievietes, kuras fleitē, ka precēšanās viņām neesot vajadzīga, tomēr, kā esmu pārliecinājusies, katra sieviete vēlas stabilitāti. Savā kabinetā esmu redzējusi pietiekami daudz raudošu dāmu, kuras gauži nožēlojušas, ka nav apprecējušās. Konkrēts piemērs. Kāds vīrietis aizgāja no sievas un sāka dzīvot ar citu sievieti. Dzīvoja ilgi un to darīja bez laulības reģistrācijas. Abi uzcēla māju, iekopa saimniecību un iekrāja naudu. Kad vīrietis pēkšņi nomira, ieradās bijusī sieva un visu savāca sev. Lūk, tā notiek, ja dzīvo sambo, nevis laulībā.

    Kad krīt apakšbikses

    Padomju laikos Rīgā laulāja divās vietās – Jura Alunāna ielā un VEF kultūras pils suvenīru zālē. Tā sagadījās, ka 1987. gada Ziemassvētkos VEF laulību zālē bija pieteikušies 27 pāri, bet ceremoniju vadītāja bija saslimusi. Tas nav joks – vienā dienā salaulāt 27 pārus. Meklējot laulātājus, zvanīju uz Ogres un Salaspils dzimtsarakstu nodaļām, bet tur man atbildēja, ka pašiem pietiekot darba.

    Man izdevās pierunāt Limbažu dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Airu Paeglu – skaistu sievieti ar lielām brīnišķīgām acīm. Teicu, ka mums nav laulātāju, un lūdzu izpalīdzēt. Es samelojos, ka pieteikušies tikai desmit pāru. Nospriedu, ka vispirms atmānīšu viņu uz Rīgu un tikai tad pateikšu, ka jālaulā pavisam 27 pāri.

    Kad viņa ieradās un jau bija gatava ķerties pie laulāšanas, atklājās vēl kāda problēma. Daudzi pāri bija krievi, bet Aira krieviski runāja vēl sliktāk nekā es – japāniski. Es gan viņu mierināju: "Neuztraucieties, runājiet latviski. Sakiet, ka šeit ir Latvija, tāpēc ceremonija notiks latviešu valodā.” Paldies Dievam, viss izdevās labi.

    Nākamajā dienā Aira man stāstīja, ka pašā vakarā pēc viņas ieradies vīrs. Viņa esot notenterējusi lejā pa trepēm un vairs nav īsti sapratusi, kur atrodas Rīgas centrs, kur – Limbaži. Doma bijusi tikai viena – pēc iespējas ātrāk iekrist gultā un aizmigt.

    Un vēl kāds kuriozs. Kādu laiku pie mums strādāja sagādes ministra vietnieka sieva, kas bija Rīgas dzimtsarakstu nodaļas vietniece. Ļoti interesanta dāma. Reiz viņa vadīja laulības ceremoniju un jau grasījās pasniegt jaunajam pārim laulības apliecību, kad pēkšņi – viņai pārtrūka apakšbiksītēm gumija, un tās nošļuka lejā. Vadītājai gan ļoti paveicās, jo tobrīd viņa atradās aiz lielā galda, un kļūmi pamanīja tikai nodaļas darbinieki. It kā nekas nebūtu noticis, viņa turpināja runāt un nemanāmi izkāpa no biksītēm. Tad atstāja savu vietu un devās apsveikt jaunlaulātos. Lūk, tā precas rīdzinieki!

    Vēl jāpiemin, ka ļoti interesantas un savdabīgas kāzas izdevās bijušajam Ģenerālprokuratūras virsprokuroram Oļģertam Šabanskam, kuru personīgi pazīstu kopš 1963. gada. Viņš nolēma apprecēties, kad jau 35 gadus bija nodzīvojis nereģistrētā kopdzīvē. Viņa dzīvesbiedre jau sen bija zaudējusi vismazākās cerības apprecēties, un tieši tad Šabansks pēkšņi izdomāja, ka pienācis laiks reģistrēt attiecības.

    Kaut kādā veidā Oļģerts izmānīja dzīvesbiedres parakstu uz iesnieguma, ko iesniedza dzimtsarakstu nodaļā. Nē, nekāda paraksta viltošana nenotika, tas bija īsts paraksts. Savai sievai viņš neko nestāstīja, vienīgi teica, ka iecerējis atzīmēt viņas dzimšanas dienu kādā restorānā. Kopā ar draugiem viņi devās uz kafejnīcu, bet nokļuva dzimtsarakstu nodaļā. Un tikai tad Oļģerta dzīvesbiedrei beidzot pielēca, ka dzīvesbiedrs tūlīt viņu apprecēs.

    Parastie un neparastie vārdi

    Vēl viens būtisks mūsu departamenta darbības aspekts ir jaundzimušo reģistrācija ar parastiem un neparastiem vārdiem. Reizēm šķiet, ka latviešus vajag ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā kā pašus dullākos cilvēkus, kuru dullums izpaužas kā uzmācīga vēlme nosaukt bērnus jocīgos vārdos. Piemēram, vecāki nosauc savu bērnu par Po. Vienkārši Po. Arī senāk notika brīnumu lietas. 1912. gadā kādā baznīcas grāmatā tika reģistrēts savdabīgs vārds – Daiļprātiņš. Varu vien iedomāties, kā vecāki viņu sauca mājās uz pusdienām: "Prātiņ, nāc mājās!”

    Ne jau vienmēr iet kā smērēts, reiz kāds neapmierināts tēvs uzrakstīja sūdzību, ka, lūk, dzimtsarakstu departamentā strādā profāni. Viņas meita reģistrēta nevis kā Taņa, bet kā Toņa. Precizēšu, ka šie vārdi saīsināti no pilnajiem vārdiem Tatjana un Antoņina. Mums nācās skaidroties un skatīties reģistros. Tur melns uz balta bija fiksēts tēva paraksts, tātad viņš bija piekritis meitas reģistrēšanai par Antoņinu. Viņš gan sākumā atrunājās, ka tas neesot viņa paraksts. Tad ierosināju rakstīt iesniegumu par paraksta viltošanu un nosūtīt materiālus uz ekspertīzi. Tad vīrietis nobijās un atzina, ka tas tomēr ir viņa paraksts.

    Kad pirms 20 gadiem no kalendāra izsvītroja vārdu Veneranda, daudzas Venerandas sacēla tik lielu brēku, ka to vārdu atlika atpakaļ. Tad arī nolēma, ka nevienu vārdu no kalendāra vairs nesvītros, vienīgi liks klāt. Tas gan nenotiek bieži, tomēr gadās. Piemēram, man gandrīz katru mēnesi kāds piezvana un ierosina ielikt kalendārā jaunu vārdu, un tad es saku: "Laipni, lūdzu! Rakstiet iesniegumu kalendāra komisijai un pamatojiet, kāpēc šo vārdu noteikti vajag iekļaut kalendārā.” Tāpat atgādinu, ka ir 22. maijs – visu nepieradināto vārdu svinamā diena.


    Kas attiecas uz manu gaumi, es nejūsmoju par svešvārdiem, man pie sirds iet latviskie vārdi. Kad bija mode radīt latviskus vārdus, valodnieki nāca klajā ar diviem izdomājumiem – Muntis un Zīle. Kā redzam, Muntis ir iesakņojies, Zīle – ne. Piemēram, pirms kāda laika Jānis bija izkritis no populārāko vārdu desmitnieka, bet tagad pamazām atgūst savas pozīcijas. Pagājušajā gadā pirmajā vietā pārliecinoši izvirzījās Anastasija, jo šo vārdu meitām izvēlējās gan krievi, gan latvieši, puikām vispopulārākais bija Roberts.

    Puika vārdā Vabole

    Nereti vecāki izvēlas vārdu, kas neiet kopā ar uzvārdu, un salikums griež ausīs. Gadās, ka bērnus nosauc filmu un romānu varoņu vārdos. Piemēram, kad padomju laikā rādīja slaveno meksikāņu seriālu par verdzeni Izauru, daudzi vecāki savas meitas nosauca par Izaurām. Es gan nedomāju, ka šis vārds būtu labskanīgs, turklāt jaunā paaudze šo seriālu nemaz nav redzējusi, tāpēc brīnās par tādām Izaurām.

    Sajūsminoties par romānu „Vējiem līdzi”, daudzas meitenes nosauktas par Skārletām. Piekrītu, ļoti skaists romāns, tomēr vārds Skārleta nav piemērots latvieša ausij. Kāda Skārleta man sūdzējās, ka vairs negribot iet uz skolu, jo tur viņu saukājot par Skeletu. Viņa nevarot vien sagaidīt mirkli, kad varēšot nomainīt savu vārdu.

    1969. gadā kādam puisītim Gulbenes rajonā vecāki iedeva vārdu – Vabole. Šaubos, vai skolā viņu mīļi dēvēja par Maijvaboli, drīzāk – krietni prastākā un laucinieciskākā vārdā. Interesanti, ka šis vārds nav mainīts vēl līdz šodienai, jo mūsu departamenta reģistros tas nav fiksēts.

    Daudzi nemaz nezina, ka līdz 1940. gadam Latvijā aptuveni 90 procentiem iedzīvotāju bija divi vārdi. Parasti gan visus sauca vienā vārdā, un tas otrais bija tikai reģistram. Kad mums labi zināmais politiķis Ģirts Kristovskis pēkšņi kļuva par Ģirtu Valdi Kristovski, man radās aizdomas, vai tik viņš nav pārkāpis likumu un patvarīgi iešķiebis sev divus vārdus. Tomēr – nē. Noskaidroju, ka arī padomju laikā īsu brīdi bija atļauts likt divus vārdus, un tad Kristovskis arī ticis pie Ģirta un Valda.

    Oto vai Otto?

    Nesen valstiskā mērogā izraisījās skandāls par vārda Oto reģistrēšanu. Mēs reģistrējām ar vienu t, kā to nosaka Valsts valodas likums un Ministru kabineta noteikumi. Radās konflikts, jo vecāki uzstāja, ka jāreģistrē ar diviem t – kā Otto. Sākās tiesas process, un pirms pusgada Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments pieņēma lēmumu apmierināt vecāku prasību, turklāt mums jāatlīdzina 500 latu liela morālā kaitējuma kompensācija.

    Mēs esam bez vainas vainīgie, mūs sodīja par to, ka ievērojām likumu. Viskuriozākais šajā notikumā ir fakts, ka valodas lietošanas noteikumos kā piemērs ir minēts tieši vārds Oto, kas noteikti jālieto ar vienu t. Pēc tiesas sprieduma es ieteicu valodniekiem šo neveiksmīgo piemēru izņemt ārā no noteikumiem, bet viņi man atbildēja, ka nenākot ne prātā.

    Tāpēc vietā ir jautājums, kā Dzimtsarakstu departamentam rīkoties šajā nekārtību jūklī? Mēs pieņēmām lēmumu, ka turpmāk visos neskaidrības gadījumos pieprasīsim abu vecāku rakstisku apliecinājumu, ka viņi tik tiešām grib savu bērnu nosaukt, piemēram, par Otto ar diviem burtiem t vai Brunno ar diviem n. Un šo rakstisko apliecinājumu pievienosim reģistram, lai pēc tam nerastos pārpratumi. Pat ja bērnu nosauks rupjā krievu vārdā ar trim burtiem, mēs to reģistrēsim. Lai vai kā, bet vecāku vēlmi mēs respektēsim.”

    Andris Bernāts/Foto: Gatis Dieziņš/LETA, „Shutterstock”



    Avots: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/51945/ligava-aizmieg-uz-galda-laulatajai-nokrit-biksites

    Kategorija: Cits | Pievienoja: laimiga (01.06.2012) | Autors: http://www.kasjauns.lv/
    Skatījumu skaits: 775 | Atslēgvārdi: laulības | Reitings: 0.0/0
    Komentāru kopskaits: 0
    Vārds *:
    Email *:
    Kods *: