• Sākums
  • Sākums » Publikācijas » Cits » Dažādi svētki, tradīcijas

    Pirmais Adventa vainags
     

    Ļaudis ilgojas pēc gaismas. Lai arī līdz spožai saulei un garai dienai jāgaida labs laiciņš, Adventa laiks var būt īpaši gaišs, ja šajās nedēļās cilvēks tiecas aizvien vairāk pievērsties Dievam, kurš tiek dēvēts par patieso Gaišumu.

    Advents ilgst četras nedēļas, tajā ir četras sveces. Arī sveču simbolika ir daudznozīmīga - tās simbolizē eņģeļus, praviešus, ganus un Betlēmi. Katru adventi tiek iedegts par vienu sveci vairāk.Šis rituāls palīdz saprast to, ka Dievs cilvēkam atklājas pamazām, ka Viņa iepazīšana ir bezgalīgs ceļš, kurā vienmēr ir daudz neapjausta, kurā paveras arvien vairāk jaunas iespējas, un, ka vispilnīgākā Dieva atkāšanās ir Viņa Dēls Jēzus Kristus, kurš nāca pasaulē kā patiess Dievs un patiess Cilvēks.

    Kaut arī Ziemassvētkus culvēce svin jau tik sen un Advena vainags mums šķiet obligāts svētku gaidīšanas laika atribūts, izrādās, ka tā vēsture nesniedzas daudz senāk par 150 gadiem. 1833.gadā Vācijas pilšetas Hamburgas pievārtē Hornas ciematā evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Johans Hinrihs Viherns( 1808 - 1881) nodibināja patversmi bērniem, kas bija pamesti novārtā savā ģimenē un atstumti sabiedrībā. Tie bija bāreņi, bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kā arī bērni un jaunieši, kuri bija pārkāpuši likumu. Kaut arī patversmes nosaukums bija Rauhe Haus - skarbā māja, pašaizliedzīgias garīdznieks necentās bērnus bargi pāraudzināt, bet gan ietekmēt viņu dzīvi ar mīlestību un paša labo piemēru.

    J.H. Vihernam izdevās radīt tādus apstākļus un gaisotni, lai bērni justos kā ģimenē. Vecākajiem bija uzticēts pieskatīt mazākos, bērni dēvēja citis citu par brāļiem un māsām, un mācītājs pavadīja ļoti daudz laika kopā ar viņiem. Viņš bija apņēmies paveikt galveno - lai bērni un jaunieši, kļūstoe pieauguši, būtu spējīgi patstāvīgi dzīvot un strādāt, kļūtu krietni sabiedrības locekļi .

    1839.gadā, tuvojoties Ziemassvētkiem, Viherns kopā ar saviem audzēkņiem ar egļu zariem izrotāja apaļu, stīpas veidā darinātu koka svečturi, ievietoja tajā 23 sveces un pakāra to pie gristiem patversmes lūgšanu zālē. 19 sveces bija sarkanas. norādot uz Pestītāja ciešanām un izlietajām asinīm grēcinieku dēļ. Tās bija nodomāts iedegt darbdienās. Četras sveces - tās, kas paredzētas svētdienām,- bija baltas, norādot uz prieku par Kristus augšāmcelšanos.

    No Pirmās Adventes līdz pat Ziemassvētkiem mācītājs ar bērniem sapulcējās lūgšanu telpā un aizdedza katru dienu par vienu sveci vairāk, tā ka Ziemassvētku preikšvakarā vienlaikus dega visas divdesmit trīs. Šos vakarus Viherns pavadīja sarunājoties ar bērniem, mācot viņiem dziesmas, lasot priekšā un skaidrojot Svētos Rakstus, sasaistot tajos vēstīto ar audzēkņu dzīvi, tādējādi gatavojodams bērnus ne tikai Kristus dzimšanas svētkiem, bet arī viņu pašu labākai nākotnei.

    Pamazām šis rituāls kļuva par Hornas draudzes tradīciju un ar laiku ieviesās daudzās ģimenēs visā apkārtnē. 1860. gadā Johans Hinrihs Viherns šo ideju īstenoja Tegelas bāreņu namā Berlīnē, un pamazām Adventa vainaga rotāšanas tradīcija izplatījās un nostiprinājās visā Ziemeļvācijā. Vainags ar četrām svecēm, ko esam paraduši redzēt mūsdienās, pirmo reizi tika izveidots 1925.gadā kādā Ķelnes katoļu baznīcā, un tagad gada nogalē Adventa vainags ir gandrīz katrā mājā visā pasaulē, kur vien svin Ziemassvētkus.

    Kategorija: Dažādi svētki, tradīcijas | Pievienoja: laimiga (31.05.2012) | Autors: Lielā Ziemassvētku grāmata
    Skatījumu skaits: 858 | Atslēgvārdi: Adventa vainags | Reitings: 0.0/0
    Komentāru kopskaits: 0
    Vārds *:
    Email *:
    Kods *: