Dzīvības un nāves mistērija - Joga <!--if(Dziedniecība)-->- Dziedniecība<!--endif--> - Interneta materiāli - New Soleil
Lapas karte
Sākums » Publikācijas » Dziedniecība » Joga

Dzīvības un nāves mistērija
 

Nāves problēma ir bijusi aktuāla jau kopš cilvēces pastāvēšanas sākuma, tāpēc cilvēki vienmēr domājuši par dzīvības un nāves mistēriju. Mēs piedzimstam, lai atstrādātu savu karmu. Ko sēsim, to pļausim. Mērķis, kurš mūs piekaļ dzīvības un nāves ritenim – tas ir karmas likums. Karma mūs sasaista, bet tā mūs spēj arī atbrīvot. Karma – tas ir cietums, kamēr mēs turpinām turēties pie sajūtu uztveres īslaicīgās pasaules. Tiklīdz mēs pievērsīsimies mūžībai, karma mūs atbrīvos.

Kad mēs skatāmies uz apkārtējo pasauli, mēs konstatējam, ka daži piedzimst bagāti, veseli un gudri, bet tajā pašā laikā citi piedzimst nabagi, slimi un garīgi vāji. Saprātīgi cilvēki, protams, par šo acīmredzamo netaisnību padomā un parasti apšauba visužēlīgo labvēlīgo providenci. Taču būtu absurds vainot Dievu mūsu nelaimēs un katastrofās, kuras esam paši izraisījuši. Cik ir tādu, kuri ievēro Svēto Rakstu norādījumus savās domās, vārdos un darbos?

Mēs paši kļūstam par katastrofu cēloni, kad pārkāpjam Dieva likumus. Dievs vienkārši vēro, ļaujot saviem likumiem spriest taisno tiesu. Gitā (9:29) Krišna saka: „Kā Dievs es vienādi izpaužos visās būtnēs, nav neviena, kurš man būtu nīstams vai dārgs”. Dievs visās būtnēs vienādi eksistē kā dievišķā būtība (Atma). Ļaudams cilvēkiem brīvu izvēli, Viņš ļauj mums pašiem veidot savu likteni. Mēs to darām un kļūstam piekalti karmas mērķim, kuru mēs lēni un sāpīgi atstrādājām no vienas dzīves uz nākošo dzīvi. Ja nebūtu nevienas iepriekšējās dzīves, sekām nebūtu cēloņu, tad kāpēc cilvēkam būtu jāpiedzimst kā fiziskam vai garīgam invalīdam? Tieši mūsu iepriekšējo dzīvju darbība padara mūs par to, kas mēs esam un ko mēs darām.

Biologi mums diskusijai piedāvā iedzimtības teoriju un apgalvo, ka tā pietiekami izskaidro to, kas notiek ar cilvēkiem. Ja iedzimtība būtu atbildīga par visu, tad kā var izskaidrot faktu, ka vienu un to pašu vecāku pēcnācēji ir tik atšķirīgi pēc temperamenta, rakstura, prāta spējām u.t.t.? Analoģiskā veidā vienā vidē, vienu vecāku audzināti bērni nav identiskas personības. Džulians Hakslijs ģēnija vai plānprātīgā piedzimšanu pieraksta nejaušībai vai „nejaušai piedzimšanai”.

Taču Visumā nav nejaušību. Viss atbilst likumiem. Pasaulē nav nekā nejauša.

Visticamāk, ka tas ir negaidīts. To mēs redzam sev apkārt. Vai tikai nejaušība liek ābolam nokrist zemē? Fakta nezināšana nepadara to neeksistējošu. Tikai karmas likums izskaidro, kāpēc katrs indivīds ir tāds, kāds viņš ir. Nekas nenotiek bez iemesla. Sekas un cēloņi atbilst viens otram. Ne iedzimtība, ne apkārtējā vide, pat ne to mijiedarbība nevar šos dzīves faktus izskaidrot. Fizisks process var radīt tikai fizisku rezultātu, neko vairāk. Tikai cilvēka ķermeni un prātu var attiecināt uz iedzimtību un apkārtējo vidi. Mums kādā citā vietā jāmeklē izskaidrojums indivīda individualitātei. Tikai tad, kad mēs pieņemam reinkarnācijas doktrīnu, mēs saņemam izskaidrojumu visam tam, kas cilvēku dara tādu, kāds viņš ir. Tikai tad, kad cilvēks saprot, kas viņš tāds ir un kāpēc tāds ir, viņš var mainīt savu dzīvi un likteni. Savu karmu iepazīstot, viņš var kļūt par karmas meistaru.

„Karma” nozīmē darbību, gan fizisku, gan garīgu. Katra darbība atstāj savu zīmogu zemapziņā, un vai nu labā vai sliktā veidā ietekmē cilvēka dzīvi. Iespaidi no darbībām, kuras realizētas iepriekšējās dzīvēs, glabājas virsapziņā, un dzīves laikā piemērotā vidē kļūst aktīvi. Tie veido iekšējo vidi, kura vienlaikus ar ārējo pārvalda cilvēka darbību. Karma iedalās trīs kategorijās - sančita, prarabdha un krijamana. Sančita („atlikta uz turpmāko laiku”) – tā ir mūsu iepriekšējo dzīvju karma, tā glabājas vidussmadzenēs. Tā vēl nav gatava. Prarabdha („nobriedusī”) – tās ir mūsu iepriekšējo dzīvju karmas, kuras nosaka mūsu patreizējo dzīvi. Krijamana – tā ir karma, kuru mēs krājam šajā dzīvē, un tā nobriedīs nākamajās mūsu dzīvēs.

Tiklīdz cilvēks zaudē savu ego un pārtrauc sevi personificēt ar to, ko dara, karma viņu vairs neietekmē. Atrisinājums nav bezdarbība, bet nepieķeršanās. Nepieķeršanās anulē karmas likumu un dara cilvēku brīvu. Krija jogas dzīvi vada nevis pagātnes rīcība, bet iekšējā augstākā „Es” vadība. Askēts ātri sasniedz mērķi, izvairīdamies attīstībā no karmas pamatotā ceļa intuitīvi, kļūdams brīvs no dzīvības un nāves.

Nāves problēma patiesībā nav noslēpums. Patiesība ir tāda, ka nav atšķirības starp dzīvi un nāvi. Nekas nav miris. Tāpat kā atomi nedzīvā matērijā, piemēram, metālos, atrodas nepārtrauktā kustībā un izstaro vibrācijās, tāpat arī atomi līķa ķermenī atrodas kustībā un izstaro vibrācijas. Dažādas matērijas formas – tās ir viena dzīvības spēka izpausmes, tāpat kā ledus, ūdens, sniegs un tvaiks – vienas vielas dažādi stāvokļi. Visa matērija, ieskaitot nedzīvus priekšmetus un mirušus ķermeņus, - tā ir dzīvības izpausme. Kā saka guru Paramahamsa Joganandadži: „Dzīvība snauž mitrā zemē un sapņo par skaistumu ziedos, pamostas kā spēks dzīvniekos un izpaužas cilvēkā kā apziņa ar bezgalīgām iespējām”.

Ar piedzimšanu kaut kas ierodas šajā pasaulē, bet ar nomiršanu kaut kas aiziet. Šis „kaut kas” ir galvenā visu reliģiju tēma, un tās ir centušās „kaut ko” izpētīt un izdomāja dažādas atbildes. Cilvēkus šis „kaut kas” ārkārtīgi interesē. Iepriekšējo inkarnāciju darbības veido indivīdu raksturu, ved uz jaunām darbībām, kuras savukārt palīdz tālākai attīstībai. Šis process beidzas ar atbrīvošanu, tas ir visu dzīvu būtņu liktenis. Cilvēks piedzimst atbilstoši savai karmai. Kad planētu pozīcijas izveidojas atbilstoši viņa karmai, smalkais ķermenis ienāk mātes klēpī un sāk veidot blīvo ķermeni. Atbilstošā laikā piedzimst bērns.
Indivīds iziet cauri dažādām dzīves stadijām un uzkrāj savu darbību pārdzīvojumus un iespaidus zemapziņā. Kad prarabdha karma, kura nosacīja piedzimšanu, izsīkst, astrālais ķermenis atstāj blīvo ķermeni. Šo parādību sauc par nāvi. Patiesībā tā ir tikai divu ķermeņu šķiršanās.

Dzīvības un nāves pazīmes ir prānas esamība vai trūkums (dzīvais gaiss, parasti sauc par elpu). Prānas trūkums aptur sirdsdarbību. Tātad, elpošanai un sirdsdarbībai apstājoties, cilvēks nomirst. Taču joga var apzināti šos divus procesus vadīt, nostatīt absolūti bezrūpīgā stāvoklī, jeb samadhi, iegūstot kontroli par dzīvību un nāvi, kas kalpo par apskaidrības sasniegšanas līdzekli. Kad joga savā eksistencē vairs nav atkarīgs no elpošanas un sirdsdarbības, augstākā gudrība viņam tiek dota atklāsmes formā. Viņš vairs nebaidās no nāves, jo nāve nozīmē brīvību no nebrīves – atbrīvošanos.

Nāves laikā augstākais iemiesotais „Es” pārvietojas no vienas vietas uz citu. Nāve ir vai nu sāpīga, vai mierīga – to nosaka indivīda karma. Ja indivīds savas dzīves laikā sasniedzis apzinīgu augstākā „Es” šķiršanos no ķermeņa, nāve viņam nav sāpīga. Viņš paredzēs, kad viņa prarabdha karmai jāizsīkst. Kad šis laiks pienāk, viņš apzinīgi atstāj pasauli. Tomēr to var sasniegt tikai ar regulāru un uzticīgu meditācijas praksi.

Nāve – tas nav indivīda gals, tāpat kā piedzimšana – nav sākums. Tad kas ir nāve? Nāve nozīmē, ka augstākais „Es” (reizē ar smalko ķermeni, kas satur prātu ar visiem tā iespaidiem) atstāj blīvo ķermeni. Šie iespaidi kļūst par nākamās piedzimšanas sēklu. Indivīda pēdējā doma visvairāk nosaka viņa nākošo piedzimšanu. Pēdējās domas pārsvarā nosaka vēlēšanos dzīvot. Tāpēc vēlmes – tā ir dzimšanas un nāves saknes. Vēlēšanos iznīcināšana likvidē karmas sakni un izglābj no dzimšanas un nāves cikla. Tomēr tas sasniedzams vienīgi ar patiesu meditāciju. Gitā (2:71) skaidri teikts: „Tas, kurš atstājis visas sajūtu vēlmes, rīkojas bez iekāres, bez privātīpašnieka jūtām (pieķeršanās) un bez egoisma, sasniedz mūžīgo mieru”. Tas ir Dievu iepazinušas dvēseles stāvoklis. Sasniedzot šo stāvokli, cilvēks pārvar maldus, saglabā šo stāvokli pat pēdējā dzīves momentā un iemanto Brahmana svētlaimi. Kad indivīds saprot augstākā „Es” nemirstību, ir sasniegta atbrīvošanās. Šim indivīdam ir beidzies piedzimšanas un nāves cikls. Tāpēc uz katru atsevišķu indivīdu gulstas atbildība par brīvības iegūšanu ar Dieva un atbrīvoto žēlastību.

Tā kā Dievs ir bezgalīgs, iemiesotās dvēseles (dživas) – saskaņā ar hinduisma svētajiem rakstiem – arī ir bezgalīgas. Dživa pirms atbrīvošanās 8 400 000 reizes iemiesojās. No tām 400 000 reizes tas notiek caur cilvēku. Kad iemanto cilvēcisko piedzimšanu, cilvēkam jārīkojas godprātīgi, izmantojot atšķirību, lai uzzinātu Dieva gribu. Tad ar meditācijas praksi iespējams attīstīt intuīciju un paātrināt savu attīstību vienas dzīves robežās.

Materiāla avots: http://www.e-misterija.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=566:dzvbas-un-nves-mistrija&catid=72:joga&Itemid=197

Kategorija: Joga | Pievienoja: laimiga (23.06.2012) | Autors: Grāmata "Krija Joga"
Skatījumu skaits: 486 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: