Taro burvība

Joga smadzenēs notiekošie procesi meditācijas laikā
Joga-sūtra nosaka, ka:
1.
Dharana ir domas noturēšana pie kāda noteikta priekšmeta, tādējādi dharanas stāvoklī subjekts un objekts vēl tiek stingri izšķirti.
2.
"Strāva (apziņas) tikai turp (virzīta) ir dhjana”. Starp dharanu un dhjanu nav kvalitatīvas starpības, šeit drīzāk var runāt par kvantitatīvām atšķirībām.
3.
"Kad (paildzinot koncentrēšanos) zūd kāda forma (objekta) un atspoguļojas tikai būtība (artha) – tā ir samadhi .

Tātad bezbailīgais, bet ne pārāk gudrais jogas cienītājs ir vai nu nokļuvis kādā Pamira kalnu alā, vai sarīkojis sava dzīvokļa vannā "hidrostatisko peldi”. Kas ar viņu notiks? Smadzenēm nav strāvas, apziņa ir nonākusi aci pret aci ar deprivācijas tumsu un klusumu. Cilvēka psihe (apziņa, zemapziņa, neapzinātais) tiek turēta sensorā vakuumā. Tagad pamēģināsim izsekot turpmāko notikumu gaitu.
Tika atzīmēts, ka sensorā straume (ārējo kairinātāju straume) būtībā ir "kurināmais”, ar kura palīdzību pieradušas darboties smadzenes. Patiešām, tā kā šo neiedomājami sarežģīto neirofizioloģisko un neiroķīmisko "konstrukciju” daba miljoniem gadu veidojusi evolūcijas gaitā un ar pilnīgi noteiktu mērķi, – saglabāt un uzturēt atsevišķa smadzeņu īpašnieka (kā arī visas populācijas) dzīvi, - tad tās visupirmais un galvenais uzdevums bija un ir apsteidzošs fenomenālās pasaules ārējo ietekmju straumes atspulgs. Tāpēc visas smadzenēs notiekošās neiroķīmiskās (vai elektroķīmiskās) reakcijas viennozīmīgi atbilst visai uztveramajai ārpasaules ietekmju daudzveidībai. Šie procesi it kā "turpina” ārējās ietekmes, pārkodējot tās, lai smadzenes varētu apstrādāt šos datus.
No paša cilvēka dzīves sākuma līdz pat beigām šo procesu raksturs ir vienāds un arī to struktūra (tāpat kā tos radošā (veidojošā) materiālās pasaules struktūra) ir vienāda. Tātad, lai kādus uzdevumus mēs risinātu (jebkuru uzdevumu smadzenes var sadalīt vienkāršākās sekvenču kombinācijās), - smadzeņu darbību nosaka ārējā iedarbība uz cilvēku, smadzeņu darbība tiek "būvēta” no šīm iedarbībām, pārstrādā tās un veido turpmāko darbību programmu.
Un lūk, ārpasaules vairāk nav. Un nav vairs sapņa stāvokļa – alternatīva darbības režīma, kas risinās ikdienā, un smadzenēm ir "pazīstams un ierasts”. Saprotams, ka kādu laiku nomodā esošās smadzenes, atrodoties šajos tām neredzamajos nosacījumos, funkcionē pēc inerces. Bet! "Kurināmā” efektīvai sintēzei vairs nav, nav ko uztvert un ko analizēt ierastajā gultnē. Grauds nenonāk starp dzirnakmeņiem. Un tad, - kā saka jogas teksti, -"dzirnakmeņi sāk deldēt paši sevi”.
Kāda individuāli noteikta laika posma gaitā smadzenes turpinās vairāk vai mazāk sakārtotu pēdējo iespaidu "grupēšanu”, kas ievadīja deprivācijas sākumu. Tās būs parastas bioķīmisku procesu "tipveida” sērijas. Kā par saviem eksperimentiem "vannā” stāsta pats Džons Kanningams Lillijs, pēc sensorās ķermeņa "zaudēšanas” viņš esot "ceļojis citās pasaulēs”. Viņš ļoti piesardzīgi piemin, ka šie ceļojumi ”ne vienmēr bijuši patīkami”. Īpaši kad hidrostatiskās peldes un turpmākās deprivācijas ietekmei pievienojās psihotomimētiķu efekts.
Šie "deprivēto” smadzeņu bioķīmiskie procesi acīmredzot psihē izpaudīsies kā kaut kas līdzīgs sapnim. Tomēr, pateicoties P.K.Anohina normālās fizioloģijas institūta veiktajiem pētījumiem, mēs zinām, ka smadzeņu brīvības pakāpju skaits ir vispār neizsakāms lielums.Vienīgais, ko par to var teikt, – tas pielīdzināms Visuma atomu skaitam, ko šodien noteikuši astronomi. No tā izriet, ka teorētiski, savas redundances dēļ, "smadzenes ir gatavas visam” un var ietilpināt, iespējams, visu neskaitāmo pasauļu, kas vairāk vai mazāk līdzinās mūsu pasaulei, sensoro raksturojumu "partitūru”, tai skaitā mūsu ķermeņa iekšējās vides daudzveidību.
Jebkura "Homo sapiens” indivīda personības struktūru veido, rupji runājot, nepārtraukta notikumu secība, kurus viņš ir piedzīvojis sākot jau ar dzimšanas brīdi (vai pat pirms tā), un kas "savirknēti” uz ģenētisko raksturojumu parametru kopuma. Šis secīgums, kas ierakstīts neapzinātajā un visos atmiņas veidos, savienojumā ar individuālo nervu-psihisko procesu konfigurāciju, veido noteiktu kārtību - personības neiroķīmisko matricu. Un tas ir substrāts, ko sauc par "Es”, un kas ir neatkārtojami atšķirīgs no visiem citiem "Es” un tai pat laikā analoģisks tiem, jo indivīdi eksistē vienā un tai pašā sociāli-informatīvo saikņu, komunikācijas un kontaktu telpā.
Aplūkojot Šri Aurobindo metodi, var atzīmēt sekojošo: viņš daudzkārt uzsvēra "attīrošā nekustīguma” lomu. Tieši tas viņa koncepcijās ir supramentālā spēka pamats, bet klusums - tā darbības nosacījums. Tomēr mēs zinām, ka Aurobindo, vismaz jaunībā, meditēja kustoties, kas vairāk līdzinās dzen vai u-šu tehnikām. Iespējams šajā gadījumā standarta kustību aktivitātes esamība samazina apziņas darba izmaksas salīdzinājumā ar pilnīgu pratjahāru, kurā ķermeņa kustības, protams, ir izslēgtas.
Un tā, bez iespaidiem palikušo apziņu nedrīkst "pamest likteņa varā” pēc pratjaharas veikšanas. Ko tad nepieredzējušam jogam ar to iesākt šai tukšumā? Visvienkāršākais ceļš ir redzams pat bez īpašas piepūles: nepieciešams ar kaut ko aizstāt zaudētās ārējās ietekmes, piedāvāt smadzenēm kaut ko, ja ne līdzīgu, tad vismaz "nodarbināt” tās ar kādu darbību, kurai jābūt kaut vai daļēji ierastai. Kas tad ir ierasts smadzenēm? Tas, piemēram, ir pats domāšanas process, pārdomas par to, kas bija, kas būs, kombinatorika, fantazēšana. Ja nav īstu iespaidu jeb "normālā kurināmā” ietekmes, –atliek iespēja strādāt ar mākslīgajiem iespaidiem.
Mēs jau noteicām, ka pēc pratjaharas apziņa nevar tikt "pamesta likteņa varā” un personības integritātes saglabāšanas vārdā, tā jāievada jaunā funkcionēšanas režīmā. Kaut arī šai laikā akcenti būtiski mainās. Ja iepriekš smadzeņu darbība sastāvēja no ārējo ietekmju uztveres un ārpasaules nolikto uzdevumu risināšanas kombinatorās darbības, tad tagad tādu uzdevumu nav. Darbs ir tikai un vienīgi kombinators, bet tas liecina par to, ka arī uzdevuma saturs tagad ir jāmaina. Lai izslēgtu paniku un pilnībā "nodarbinātu” apziņu jaunajos nosacījumos, ir vajadzīga ticība, kā arī jaunajai darbībai jāpiemīt aizraujošam, pilnībā pārņemošam raksturam, lai tās laikā nevarētu rasties mēģinājumi analizēt esošo stāvokli. Tāpēc psihotehnikas, kas tiek izmantotas darbā ar apziņu vienmēr ir detālas, kategoriskas, emocionālas un paredz pilnīgu subjekta apziņas iesaistīšanos situācijā, jo tā ir jāredz un jāpiedzīvo. Ja agrāk mēs uztvērām "visu pēc kārtas”, bet domājām tikai par pašu svarīgāko un aktuālāko (pirmkārt), tad liekot smadzeņu priekšā jaunā darbības veida uzdevumu, šim uzdevumam ir jābūt superaktuālam, lai apziņa iesaistītos tajā relatīvi ierastā gultnē, kaut arī pilnīgi jaunos nosacījumos.
Vēl viens pieminēšanas vērts (kaut arī plaši populārs) Ščerbatska citāts: "Līdzās..... vispārējai jogas nozīmei ir vēl arī cita, īpaša, kas ir subjektīvs pirmās papildinājums. Tā izpaužas kā mistiskā intuīcija.... Valda uzskats, ka budists svētās mistiskās apskaidrības brīdī pēkšņi izprot visu visumu ar tā rupjajām un mistiskajām pasaulēm. Tikpat dzīvi, kā to uztver tiešā jutekliskā uztvere. Šīs uztveres psiholoģiskais process tiek pētīts gan hinajamā, gan mahajānā, bet tā saturs, - aina, kas paveras šai brīdī (budista apziņā) – abās sistēmās ir pilnīgi atšķirīga. Tā atbilst to teorētiskajai daļai....Katra sistēma programmē no āpasaules atdalītās apziņas saturu savā veidā!!! Katrai sistēmai ir sava apziņas aizpildes matrica, kas izstrādāta līdz sīkdetaļām”.
Mums svarīgs kas cits. Un tieši: ja apziņas "saturs” jogas transā (atbilstoši sensorajai deprivācijai un pilnīgai intraversijai) mainās no sistēmas pie sistēmas, no doktrīnas pie doktrīnas, – tātad tai vispār nav kaut cik būtiskas nozīmes! Tomēr sarežģītības un detalizācijas pakāpes, un skrupulozā apceres "ainu” secīguma mērķis ir pilnībā "piekraut” apziņu, radīt tādu tās sasprindzinājuma līmeni, kas ļautu noturēt to ierastajos "ietvaros”, tomēr neitralizējot ierasto darbības robežu zudumu, ko ikdienas dzīvē nosaka sensorā straume. Tādējādi, apziņas "robežas” un tās darbības raksturu jogas transā nosaka pilnībā paredzama "aizpildes leģenda”, kas stingri nosaka apceramo transa "pasauļu” parametrus. Tā kā šajos apstākļos iekšējās cenzūras vispār nav (apceramais nav salīdzināms ar reālo īstenību, un tāpēc nevar būt pareizs vai nepareizs, tas daudzmaz līdzinās realitātei, atkarībā no paša apcerētāja kvalifikācijas), iluzorā esamība, atbilstoši apcerētāja pārdzīvojumu intensitātei, kādā apceres apguves posmā, kļūst jogam praktiski neatšķirama no reālās īstenības un pat labāka par šo realitāti.
Kategorija: Joga | Pievienoja: laimiga (03.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
Skatījumu skaits: 1399 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]