Taro burvība

Jogas metode - apslēptās realitātes dabas izpratne
Tātad, saskaņā ar definējumu, Radža-jogas mērķis -maksimāla subjekta nošķiršana caur pilnīgas intraversijas sasniegšanu.
Atbrīvošanās - kaivalja.
Dharana –domu nemiera "savaldīšana", prāta aktivitātes bremzēšana jau sākuma stadijā.
Dhjana –šī miera apcere.
Samadhi - iegremdēšanās. Kur?
Jogas metode sniedz visu nepieciešamo (tam, kas to pārvalda, protams), lai izprastu apslēpto realitātes dabu, - tā apgalvo teksti un komentētāju secinājumi. Bet šī visai objektīvā daba tūlīt pat izliek šai ceļā lamatas, un tās ir negrozāmie fiziskie likumi, šīs lamatas vēl jo briesmīgākas padara tas, ka mums tajās neizbēgami jākrīt, kad atlicis viens solis līdz uzvarai.
Atsvaidzināsim atmiņā kopsakarību secīgumu. Joga ir samadhi. Samadhi -domas matērijas atturēšana no savirpuļojumiem, kas tiek sasniegta ar galēju sevī iegremdēšanās pakāpju starpniecību un caur pilnīgu sensoro deprivāciju.
Samadhi stāvoklī, saskaņā ar definējumu, subjekts:
a)
saplūst ar Absolūtu, pārdzīvojot to atbilstoši formulai "tat tvam asi" -"tu esi tas". Uz kādu laiku (kamēr tiek uzturēts stāvoklis) divdabība "aiziet". Diez vai runa var būt par pilnīgas identitātes iestāšanos, drīzāk par "patības zaudēšanas" pakāpēm, kas ir maksimāli tuvu šai identitātei.
b)
iegūst "iespēju ieiet "Visuma ugunīgajā okeānā" (saskaņā ar A. Govindas formulējumu) vai sasniegt "nemainīgās Patiesības degošo sirdi", - kā rakstīja tēvs Pāvels Florenskis, -vienā mirklī aptverot visas pasaules saiknes un mijiedarbības.
c)
spēj pilnībā apzināties savu personīgo dabu, tās robežas un iespējas, iegūt absolūtu vadību pār tām.
Bet !!! Pirmais un viens no visnepieciešamākajiem tā nosacījumiem ir: pilnīga intraversija; prāta un apziņas ierosmju pilnīga novēršana; absolūta atbrīvošanās no emocijām. Līdz ar to neizbēgami zūd arī jogina interese par ārpasauli un tās problēmām, bet tātad, arī par to risināšanu.
Nepielūdzamais blakņu princips arī šeit pilda savu netīro darbu: lai iegūtu izsmeļošu sapratni un pieskartos virsapziņai, nepieciešama pilnīga nepiesārņotība, augstākā bezkaislība. Bet kad tā ir sasniegta, pati izzinošās darbības iespēja kļūst nevajadzīga, neaktuāla, zaudē jebkādu jēgu, jo augstākā bezkaislība novērš jebkāda veida tiekšanos uz kaut ko, un uz izziņu tai skaitā.
Pat, -ja pateicoties inercei, - ticis novērots šādas izziņas fakts, tad tas viss uz visiem laikiem paliek apslēpts cilvēku pasaulei, jo tam, kas to aptvēris kļūst pilnīgi vienaldzīgi gan visi apkārtējie, gan viņu problēmas.
Spriežot loģiski –individuālās dvēseles, sasniedzot kosmisko apziņu, neizbēgami pārstāj būt cilvēciskās dvēseles ar visām izrietošajām sekām.
Iespējams tas arī ir mīklainais cēlonis tam, ka dižo pagātnes jogu unikālie izrāvieni bezgalībā un apskaidrībā, - bet to nevarētu būt maz tūkstošgadu garajā vēstures posmā, -atstājušas, šāsdienas skatījumā, niecīgu iespaidu uz Indiešu civilizācijas attīstību.Tie, kas sasniedza nedivdabību vienkārši uz visiem laikiem zaudēja interesi par jebkurām saskarsmes formām un dārgais inerces izziņas materiāls netika fiksēts, kas padarīja par neiespējamu arī tā uzkrāšanu un nodošanu pēcnācējiem. Vēl jo vairāk -katrs dižais jogins pārvērtās tādā kā savdabīgā "informatīvā melnajā caurumā", kurā bija iespiesti neiedomājami, - kaut arī apzinātas, bet bezjēdzīgas - ar cilvēkiem nedalāmas, – informācijas okeāni. Varbūt tā nav nejaušība, ka viens no vārda "nirodho" sinonīmiem ir "noslēgšanās" ?
Lai vai kā - augstākie stāvokļi ir tikai neverbalizēti, pilnībā subjektīvi svētlaimes un galīgās un pēdīgās patiesības pieskārienu pārdzīvojumi. Diez vai tamlīdzīgi pārdzīvojumi varēja stimulēt personības aktivitāti sabiedrībā, drīzāk otrādi. Bet tie, kas veiksmīgi un regulāri praktizēja iegremdēšanos augstākajās transa stadijās gandrīz vienmēr kļuva par pozitīvas un nomierinošas ietekmes uz apkārtējiem avotiem. Bet tamlīdzīga faktora esamību sociumā ir grūti nenovērtēt.
Tai pat laikā viena no Eposa jogām – Džnjana - uzskata vienaldzību pret visu (titikšu) par savu galveno mērķi un īpašu sasniegumu. Tas zināmā mērā attiecas arī uz Patandžali Radža jogu. Jo gan pagātnes, gan mūsdienu komentētāji ir spiesti atzīt, ka nošķiršanās, kas ir viens no identitātes ar Visumu sasniegšanas nosacījumiem, ved pie dvēseles cietsirdības un vienaldzības (īpaši, ja joga personība ir orientēta tikai "uz sevi").
Starp citu, jogas tekstos nereti var atrast norādi uz to, ka joginam prakses procesā ir jānoved sevi līdz "bluķa stāvoklim" -"kaštha" – jāsasniedz pilnīgs bezjūtīgums (Nārajānija, 207,4 -Ilims).
Un tālāk: "Spēcīgie sirds mezgli".......... -"granta" -"sirds saites".Tekstos ar to domātas īpašas prānas, kas ieskauj sirdi un kavē joga spēku attīstību. (Turpat, 210,6).
Citiem vārdiem, jebkādas sirds pieķeršanās bremzē jogas apguvi Patandžali sistēmas ietvaros. Tātad, tā kā viss Radža jogas apguves process ved pie nošķiršanās jeb nodalīšanās un būtībā tiek veikts tikai ar mērķi gūt labumu (sasniegt samadhi un personīgo atbrīvošanos), tamlīdzīgas darbības ētiskais vērsums neapšaubāmi ir negatīvs.Vērtību problēma, kā joga darbību pamatojums šādas pieejas kontekstā, atrodas uz labā un ļaunā robežas.
B.L.Smirnovs atzīmē: "Taisnprātīgumu jogā aizstāj spēks, bet netaisnumu -vājums. Jogina ceļš tiek pasludināts par vedošu nevis pie dieva, bet gan pie sevis pielīdzināšanas dievam".(245.lpp.,62).
No vienas puses, acīmredzams, ka gandrīz visus Patandžali jogas psihoregulācijas aprakstus var atrast filozofiskajos "Mahabharātas" tekstos. No otras puses Gīta nosoda galējības un definē jogas mākslu kā prasmi atrast līdzsvaru visās dzīves darbībās. Kā tad savienot abas savstarpēji izslēdzošās pieejas?
Saskaņā ar Gītu joga ir līdzsvars. Saskaņā ar Patandžali joga ir samadhi. Bet lai sasniegtu to, nepieciešams krist galējībā -acēdijā, pilnīgā vienaldzībā pret visu.Kā savienot šīs pretrunīgās prasības?
Mums liekas, ka šajā gadījumā tieši ētika sniegs cilvēkam nepieciešamo atbalstu, ar kura palīdzību viņš, pārkāpjot visas robežas, pratīs "atgriezties pasaulē", lai ar iegūto zināšanu spēku veicinātu pasaules disbalansa un bēdu mazināšanos. Protams, nav grūti paredzēt, ka ar lietu būtības universālo izpratni apveltīts cilvēks, kas aptvēris Visumu, daudz skaidrāk nekā jebkurš no mums visās pūlēs mainīt šo pasauli uz labo pusi vai palīdzēt kādam, saskata bezjēdzīgumu. Bet pat tādas zināšanas neparalizēs subjekta darbību, ja viņā palikusi kaut lāsīte žēluma un līdzcietības pret dzīvajām būtnēm, - to sauc par bodhisatvas īpašību. Un mēs esam par tādas lāsītes esamību pat, ja tā ir pēdējais šķērslis, kas šķir cilvēku no absolūtās pilnības.
Viss slēpjas dominantajā motivācijā. Kāpēc mēs vispār nodarbojamies ar jogu? Ne taču tādēļ, lai parūpētos tikai par sevi, norobežojoties no problēmu un sāpju, slimību, māņu un vilšanās pasaules? Ekziperī ir teicis: "Mani moka tas, ka iespējams katrā cilvēkā ir nogalināts Mocarts". Mahajānas sistēmā Mazais princis tiktu uzskatīts par Bodhisattvu.
Jebkurš dzīvs cilvēks kaut kādā mērā ir egoists. Jau tikai tāpēc, ka viņš ir subjekts, kas attālināts no visa pārējā. Lai uzturētu ķermeņa dzīvību cilvēkam, gribot, negribot, ir jārūpējas par sevi. Tas ir neizbēgami. Bet problēma slēpjas šajā rūpju "pakāpē", ja tā var teikt. Kādi cilvēki dzīvē nepievērš nekādu uzmanību sev? Vai nu pilnīgi nekam nederīgie, līdz galējai robežai nolaidušies vai vienkārši slimi cilvēki.
Indijas svami nav nekā lieka, pat apģērbu viņiem sagādā skolnieki. Svētlaimīgie un vientieši – labi, bet ja cilvēkam spēku uzplaukumā un pie vesela saprāta esot, ir izdevies kaut kā vārdā uzvarēt organiski visam dzīvajam piemītošo (pat ne visai saprātīgajam) tieksmi uz kaut vai minimālas, bet personīgi savas, kontrolējamas telpas daļas un tā, kas tajā atrodas esamību, tādas personības psihi un pasaules uztveri parastiem cilvēkiem ir grūti, ja vispār ir iespējams, saprast. Runājot par "veselo saprātu" mēs ar to domājam, pirmkārt, postošā fanātisma neesamību.
Acīmredzot visam ir saprāta robežas, pat egoismam. Un kad cilvēks "kaļ savu laimi", viņam ir jāatceras arī par apkārtējiem, tāpat arī tad, kad "kalšana" ir veiksmīgi ir galā.
Tomēr dzīvē ir vairāk kā pietiekami skopuļu, kuru lielākā esamības jēga ir grābt sev pēc iespējas vairāk. Šis instinkts līdzinās vilka instinktam, kad "pelēcis" medī avis "ne tikai iztikas dēļ", bet vienkārši aiz mīlestības pret mākslu.
Līdztekus zināmai izdzīvošanai nepieciešamā egoisma devai normāla, līdzsvarota cilvēka personībā jābūt vietai arī nesavtībai. Un tās lielumam jābūt nevis tikai vienādam ar egoismu, bet arī jāpārsniedz tas. Tieši par to arī stāsta joga Gīta: kad valda nodomu līdzsvars, tad citu intereses nav mazāk svarīgas kā personīgās intereses. Jo visi uz šīs zemes dzīvojošie tā vai citādi ir saistīti savā starpā. Un palīdzot citam, tu arī sev dari labu.
To formulējis jau Džons Donns (un daudzi pirms viņa, par kuriem mēs nekad neuzzināsim): "Nejautā, kam par godu zvana kapu zvans, - tas zvana pēc tevis."
Un ja mums ar jums tamlīdzīgs skatījums ir tuvs un saprotams, mēs bez liekas kautrības varam uzskatīt sevi par pasaules pilsoņiem un drosmīgi ķerties klāt jogas izpētei, jo nekāds samadhi nepārvērtīs mūs par "melno caurumu", jo, kā teicis Mazais Princis: "Mirst tikai par to, kā vārdā dzīvo."
Kategorija: Joga | Pievienoja: laimiga (02.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
Skatījumu skaits: 1484 | Atslēgvārdi: joga | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]