Taro burvība

Lai neveidotos karma, domāsim tikai labas domas...!
Mēs dzīvojam Pasaulē, ko pārvalda Augstākais Saprāts, kur nekas nav nejaušs un neparedzēts. Kad būtnei vēl nav saprāta, palīgā nāk dabas Saprātīgie Spēki. Tie virza un vada tik ilgi, kamēr tas spēj būt patstāvīgs.
Augstākās Būtnes katrai evolucionējošas Dvēseles dzimšanai izvēlas atbilstošus apstākļus, raidot no viena laikmeta otrā. Liek mācīties dzīves skolā, modinot cilvēka apziņu. Jēdziens par labo un ļauno mainās reizē ar cilvēka apziņu. Katrs labs darbs var kādam kaitēt un, katrs slikts darbs var kādam nest labumu. Viss atkarīgs no viedokļa, no cilvēka saprāta un tikumiskās attīstības pakāpes.
Pirmatnējam cilvēkam galvenais cēlonis, kas pamudināja viņa rīcību, bija viņa kaislības, vēlmes un primitīvi utilitārie apsvērumi. Tajā laikā tās bija dabiskas un normālas. Viņš uzskatīja, ka tā rīkoties viņam ir tiesības. Nesaprata, ka varētu rīkoties arī citādi, tāpēc arī neradīja tādu karmu, kādu tagad radām mēs.
Viņa karma sastāvēja no viņa rīcību sekām un tika dzēsta jau tajā pašā dzīvē. Attīstoties, tapa sarežģītāka arī karma. Reizē ar personisko karmu radās grupu, kolektīvu, tautu un citi karmas veidi.
Agrāko iemiesojumu vecā aura atvilina ne visai patīkamus ceļabiedrus. Bet, kad satikšanās izbeidzās, iestājās atvieglojums. Vismaz puse satikšanās uz Zemes notiek sakarā ar agrākiem iemiesojumiem.
Plaša karmas darbība rada sarežģītas situācijas – divkāršu un trīskāršu radniecību. Labāk ir būt maksātājam nekā saņēmējam, jo katra maksa izbeidz pagātni, bet saņemšana var sasaistīt no jauna.
Cilvēka brīvajai gribai ir milzīga nozīme karmas veidošanā. Cilvēks var iet savu ceļu tā, kā pats to atzīst par pareizu. Viņa brīvo gribu nekad neapspiež ne dabas stihiskie spēki, ne Augstāko Būtņu Vadība.
Kopā ar gribas brīvību cilvēkam dots iekšējais rādītājs, kurš ikreiz norāda pareizo ceļu. Un tā ir Sirds. Ja cilvēks pretēji šī rādītāja ieteikumam iet pa nepareizo ceļu, tad kā karmas likuma sekas nāk ciešanas.
Ikviena cilvēka pareizs vai nepareizs lēmums, laba vai slikta rīcība, jebkura vēlme, doma rada atbilstošās Pasaulēs atbilstošas sekas un tas viss kopā izveido apstākļu kompleksu – karmu, kura noteiks cilvēka nākamo iemiesošanos.
Tikai nedaudzi izredzētie uzreiz atrod pareizo virzienu. Vairākums maldās un bieži nerēķinoties ar evolūcijas gaitu, izvirza sev īpašus uzdevumus pa kuriem cer sasniegt savu mērķi. Pārmērīga pašapziņa un zināšanu trūkums rada daudz kļūdu, par kurām nākas maksāt dārgi.
Kosmiskie Likumi kļūdas nepieļauj. Tie katrā cilvēka kļūdā izdara savus labojumus, kas sekās izpaužas kā ciešanas.
Tikai caur ciešanām cilvēks iemācās atrast pareizo ceļu, kas noved pie patiesības.
Bez fiziskās Pasaules likumiem pastāv vēl arī Gara Likumi, kurus zina un izprot tikai nedaudzi. Cilvēks var pēc brīvas gribas tos pildīt vai nepildīt.

Cilvēka griba, kas nerēķinās ar Gara Likumiem un ir pievērsta tikai cilvēka zemākās dabas egoistisko vēlmju un vajadzību apmierināšanai, izpaužas dažādās formās, dažādā rīcībā. Kamēr šīs formas un rīcība nesaskan ar Gara Likumiem, tās ir nolemtas: forma – iznīcībai, rīcība – lai sagādātu cilvēkam ciešanas. Gara Likumu nezināšana šajā evolūcijas ceļa posmā ir dažādu karmisku sakaru izveidošanās un nemitīgu ciešanu avots.
Visumā nav netaisnības. Šķietamā netaisnība ir cilvēka neizpratne. Ar savu aprobežoto prātu cilvēks nespēj aptvert visu Kosmisko Likumu gudrību un, jo īpaši Karmas Likumu.

Cilvēks vienlaikus dzīvo trijās pasaulēs:
Redzamajā – fiziskajā, ar saviem darbiem.
Neredzamajās – astrālajā, ar savām vēlmēm,
un - mentālajā, ar savām domām.

Karmai kopīgs ir tas, ka katrs cēlonis izraisa sekas tajā pašā pasaulē. Cilvēka lietotais spēks darbojas pats savā sfērā. Fiziskajā Pasaulē labais un ļaunais atgriežas kā labais un ļaunais tajā pašā sfērā. Tieši tas pats notiek Astrālajā – vēlmju pasaulē un Mentālajā – domu pasaulē.
Karmas pavedieni stiepjas no paša augstākā līdz viszemākajam, savijas ne vien ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tagad esam kopā, bet arī ar tiem, kas dzīvojuši un ar tiem, kuri vēl dzīvos.
Karma ir drausmīga tikai tiem, kas slīgst bezdarbībā. Karmu vēl vairāk sarežģī tas, ka vecus parādus maksājot un saņemot, mēs tajā pašā laikā radām jaunus, kas arī reiz būs izpērkami.
Cilvēks ar plašāku apziņu un attīstītu domāšanu var savu karmu likvidēt ātrāk. Viņa jaunā – pašradītā karma jau būs augstākā kvalitātē un vecā vairs neliksies tik briesmīga.
Karma nebeidzās kamēr vien pastāv apziņa un doma. Attīstīdamās, pēc Kosmiskajiem Likumiem, karma nepārtraukti kvalitatīvi pilnveidojās.
Karma ir pagātnes slimība, izveseļošanās ir nākotne.
Karmu iespējams mainīt nemitīgi traucoties.( teicis Skolotājs).
Radītā karma nav jālikvidē visa līdz galam. Cenšoties sasniegt pilnību cilvēks var savu karmu apsteigt. Tas, kurš savā attīstībā apstājās saņem uzreiz visu savu karmu.
Tiecoties pēc pilnības, cilvēks attīsta savus garīgos spēkus, virza tos un veicina evolūciju. Viņš ne vien dzēš savu karmu, bet atvieglo arī slikto karmu visai cilvēcei.
Karma ir važas, kuras cilvēks sev izkaļ pats!
Enerģija un griba ir karmas valdnieki. Kas atsacījies no sevis tiecas pēc kalpošanas vispārības labumam, tas iegūst Arhata apskaidrību, kas viņu padara par savas karmas valdnieku.
ARHATS – cilvēks, kurš iesvētīts augstākajās zinībās. Sasniedzis pilnības virsotni, viņš ir tiesīgs pamest šo Pasauli bez obligātas atgriešanās. Pēc nāves viņš nokļūst Smalkās pasaules līmenī kur mājo Svētie un Enģeļi.

Cilvēks kādu karmas daļu dzēš tajā dzīvē kurā to radījis, bet daļa saglabājas nākamajā, kad radīsies vajadzīgie apstākļi.
Pastāv savstarpēji nesavienojami karmas veidi, kas vienā un tajā pašā ķermenī nav likvidējami, bet savai realizācijai prasa dažādus ķermeņus.
Izveidojas pienākumi pret cilvēkiem, ar kuriem būs jāsatiekas jaunajā iemiesojumā. Dažreiz karmai jārealizējas kādā noteiktā tautā, vai noteiktā sabiedriskā stāvoklī, jo kaut kad šādai karmai radīti apstākļi.
Karmu rada ne vien atsevišķi cilvēki, bet arī dažādi kolektīvi. Cilvēkam bez viņa individuālās karmas var būt arī ģimenes, grupas, partijas, tautas, Valsts un Planētas karma. Galvenā un noteicošā ir individuālā karma, jo tā ietekmē visu pārējo karmas veidu rašanos un dzēšanu.
Kosmosā viss ir saistīts – nekas nav atdalāms. Kaitēdams vai palīdzēdams sev, cilvēks palīdz vai kaitē citiem. Visas citas karmas ir tieši saistītas ar individuālo un ir cilvēka individuālās karmas un individuālo īpatnību rezultāts.
Grupas karmu veido ģimene, šķira, partija, mūsdienu sabiedrība u.c.
Visiem, kuri piedalījušies šāda veida karmas radīšanā, būs jāsatiekas ne tikai ar saviem ienaidniekiem, kuriem kaitējuši, bet arī ar savējiem, lai atšķetinātu tos karmas mezglus, ko reiz kopīgi sasējuši.
Lielu kolektīvu, Valsts un tautas karma veidojas Valstij vai tautai tiecoties sasniegt savus mērķus vairāku gadsimtu, vai vairāku paaudžu laikā. Šāda karma pakļauj tautas tādai nelaimei kā karš.

Laika gaitā karmas mēdz būt dzimstošas, nobriedušas, uzkrātas.
Dzimstošā karma – tas, ko visu laiku radām ar savām vēlmēm, domām, rīcību. Tā rīcības sekas dzēš tajā pašā dzīvē, bet pārējo – turpmākajās dzīvēs.
Nobriedusi karma – ir tā kopīgi uzkrātās karmas daļa, kuru karmiskais likums noteicis mums realizēt un dzēst šajā dzīvē. Tā ir jādzēš, tas nav ne maināms, ne atliekams.
Uzkrātā karma - ir tā, kas dažādu iemeslu dēļ nav likvidēta, jo tai vajadzīgi īpaši apstākļi. Tā var mainīties, jo sastāv no cilvēka tieksmēm, domām, ierosmēm, kas var mainīties.
Aizejot no fiziskās Pasaules, izbeidzas zemes karma un stājas spēkā Augstāko Pasauļu – vēlmju un domu karma. Pārejot no fiziskās Pasaules Smalkajā – astrālajā Pasaulē, cilvēks nonāk tādā vidē, kādu sasniegusi viņa attīstība Zemes dzīvē.
Ja zemes dzīvē cilvēks noliedzis neredzamās Pasaules eksistenci, atzīdams tikai fiziskās Pasaules pastāvēšanu, tad viņa pēcnāves karma liks tam maldīties tādā pat tumsā, kā atrodoties fiziskajā stāvoklī.
Cilvēka apziņa attīstās tikai iemiesotā stāvoklī!
Spēki, kas kalpo Gaismai neielaužas karmā. Gaismas Spēki vēro cilvēka rīcību, norādot virzienu. Parādās vēstneši, tiek sūtīti brīdinājumi, norādīts ceļš. Un cilvēks sasprindzina gribu izvēlās virzienu. Tieši Gara pašdarbība var tuvināt labākai karmai.
Karmu īpaši var apgrūtināt – atsacīšanās no Skolotāja, aizdomas, ka sakari ar Hierarhiju var izraisīt nelaimi un izvairīšanās no atbildīga uzdevuma.
Galvenais noteikums labas karmas radīšanai ir nesavtīga attieksme pret sava darba rezultātiem. Jo darbā mazāk jūtami personiskie motīvi, jo tas vērtīgāks un, jo mazāk tas rada karmu.
Katra cilvēka virzība , katra doma un vēlme, kas virzīta uz īpašuma ieguvi, rada sliktu karmu un ar stiprām važām piesaista to zemei un visam, kas ir uz tās. Par šo lietu Kristus teicis: ”Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam iekļūt Dieva Valstībā.” Jo, kur ir cilvēka manta, tur ir arī viņa sirds.
Viens no karmas uzdevumiem ir cilvēka rakstura izveidošana. Cilvēkam jāiemācās visniecīgākā darbā ielikt savu prasmi un centību. Cilvēks lemts darbam un nav tāda darba, kas cilvēku varētu pazemot.
Kategorija: Joga | Pievienoja: laimiga (03.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
Skatījumu skaits: 1461 | Komentāri: 1 | Atslēgvārdi: Karma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 1
0
1  
20.01.2011
1. Dace (dzīle)
viela pārdomām,vēl labāk būtu ja kāds visu varētu pateikt priekšā kas darāms,un bieži tu nezini, darot labu citam,tu izdari labi,jeb nopelni sev -.mana nelaime ir uzticēšanās cilvēkiem un no tā sekām netieku vaļā.

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]