Taro burvība

Ja bērns neklausa
Pārbaudot vecāku un bērnu izturēšanos, vienmēr no jauna jāsecina, ka vecākiem ir pilnīgi nepareizs priekšstats par bērna rīcībspēju. Bieži vien vecāki maz ko zina par bērna garīgo attīstību, tāpēc viņi prasa paklausību, lai gan tam neatbilst bērna sasniegtā attīstības pakāpe.

Nepaklausības iemesli.

Bērnam pirmā dzīves gada beigās parādās un pakāpeniski līdz trešajam dzīves gadam pastiprinās fiziskā aktivitāte un pētniecības tieksmes. Bērns grib visu apskatīt, aptaustīt un izpētīt. Sevišķu interesi izraisa atvilknes, televizors, radio, stereo iekārtas. Tieksme šīs lietas apskatīt un aptaustīt ir tik stipra, ka bērns pat nespēj pretoties arī tajos gadījumos, kad māte aizliedz vai pat bērnu soda ar sitienu pa rokām vai pa dibenu,-bērns tomēr turpina savu pētīšanas darbu. Šai vecumā ar sodu parasti panāk pretēju rezultātu. Paklausības vietā sods parasti izraisa spītību un pretestību. Viss aizliegtais kļūst sevišķi interesants. Noliedzot aiztikt noteiktus priekšmetus, tie kļūst neatvairāmi pievilcīgi. Šajā attīstības fāzē ielaižoties ar bērnu cīņā par varu, māte būs zaudētāja. Viņai ir tikai viena iespēja sadarboties ar bērnu, -mātei ir jāpakļaujas bērna pētniecības tieksmei. Ieteicams visus bērnam sasniedzamos priekšmetus novietot un sakārtot tā, lai bērns varētu ar tiem rotaļāties, nebojājot vērtīgas lietas. Atvilknēm jābūt stabilām, tajās jāievieto priekšmeti, kas bērni interesē, bet nesaplīst, ja bērns tos pēta vai spēlējas.Elektriskām iekārtām ir jābūt piestiprinātām tā, lai bērns savā darbošanās tieksmē tās nevarētu aizsniegt.Bērna iedzimtais pētniecības gars vecākiem ir pārbaudījums. Vecumam atbilstošā spītības fāzē, kas sākas pirmā dzīves gada beigās un savu lielāko izpausmi sasniedz otrā un trešā dzīves gada sākumā, bieži noved vecākus līdz spēku izsīkuma robežai.

Šajā laikā pamostas bērna individuālā griba, un viņš vēlas to pierādīt vecākiem. Tas ir ļoti svarīgi pareizai personības veidošanai. Šī attīstība parādās trešajā dzīves gadā tādā veidā, ka bērni pirmo reizi saka:"Es to gribu!" Viņi vairs nerunā par sevi trešajā personā. Šajā laikā bērni bieži apzināti neievēro vecāku prasības un aizliegumus, lai pierādītu vecākiem, ka viņi spēj pretoties, un uzzinātu atļautības robežu. Sagaidot no bērna pilnīgu paklausību, jūs vienlaikus ar pakļaušanu savai gribai aizkavējat bērna personības veidošanos. Tas taču nevarētu būt jūsu audzināšanas mērķis, kaut arī ar paklausīgu bērnu būtu daudz vienkāršāk! Šajā vecumā bērniem ir jābūt spītīgiem, lai varētu pareizi attīstīties, pilnīgi apzināti, iespēju robežās vecākiem bieži jāļauj izpaust savu gribu. Ir svarīgi, lai šajā laika posmā bērnam nebūtu daudz aizliegumu.

Ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ aizliegums vai rīkojums ir nepieciešams, tad arī jārūpējas, lai tas tiktu ievērots. Pretējā gadījumā bērns secinās, ka savu gribu var panākt, pietiekami ilgi činkstot, kliedzot vai pat trakojot.

No ceturtā līdz sestajam dzīves gadam bērns ir sevisķi aktīvs. Viņš kūleņo, lēkā, ir nepārtrauktā kustībā. Cenšoties apslāpēt šim vecumam piemītošo aktivitāti, vecāki gandrīz vienmēr cietīs neveiksmi.

Tomēr drīkst gaidīt, ka šajā vecumā mūsu bērni ievēros zināmus sadzīves likumus. Viņiem jāsaprot, ka apzināti nedrīkst citus ievainot, jārespektē svešs, arī brāļu un māsu, īpasums, nedrīkst mocīt dzīvniekus. Pārkāpjot šos svarīgos sadzīves likumus, bērns šajā vecumā, protams, ir pelnījis sodu, bet tas nedrīkst viņu pazemot.

Daudzi vecāki uzskata, ka, bērnu audzinot, viņš ir nepārtraukti jāpamudina un nepārtraukti jānorāda, kas ir pareizi un kas nepareizi. Jau rīta agrumā vecāki mudina bērnu iztīrīt zobus, nomazgāties, kārtīgi apģērbties, visu kārtīgi novākt, pieklājīgi uzvesties pie brokastu galda, labi uzvesties skolā. Tātad viņam visu laiku jābūt mīļam un labam. Turklāt vecāki aizmirst, ka bērni pēc savas dabas ir nekārtīgi un nepārtrauktie aizrādījumi tikai pasliktina savstarpējās attiecības. Beidzot bērns nemaz vairs neuzklausa vecāku aizrādījumus. Audzināšanas uzdevums ir panākt, lai bērns ievērotu un pakļautos sabiedrības likumiem. Nepārtraukti aizrādījumi, pavēles un aizliegumi netuvina mūs šim mērķim. Daudz ieteicamāk ir bērnam vēlamās īpašības nostiprināt ar uzslavu un atzinību, bet nevēlamās īpašības iespēju robežās neievērot. Visstiprāk iedarbojas vecāku paraugs. Ja vecākiem dzīvē piemīt visas tās īpašības, ko viņi pieprasa no saviem bērniem, tad arī bērns sekos viņu paraugam, taču ir jāpaiet laikam, līdz bērna fiziskās un psihiskās spējas būs tiktāl nobriedušas, ka bērns spēs atdarināt vecāku paraugu.

Bērnam nebūs motivācijas paklausīt, ja ir pieredze, ka nepaklausības dēļ viņš pastāvīgi nokļūst uzmanības centrā. Tieši pretēji, tik bieži, cik vien iespējams, viņš neievēros vecāku pavēles un aizliegumus, jo ir pārliecināts, ka panāks sev vēlamo-ilgstoši pievērst sev uzmanību un ieņemt centrālo vietu.

Nepaklausīgiem bērniem, kuri pastāvīgi grib atrasties uzmanības centrā, vienmēr ir problēmas arī ar vecāku mīlestību. Viņi jūtas atstumti un vēlas ar savu uzkrītošo uzmanību pievērst sev lielāku ievērību, kas aizstātu vecāku mīlestības zudumu. Šiem bērniem palīdzēs vecāku klātesamība, ciešie apskāvieni, prasme uzklausīt un atspoguļot bērna emocijas.Bērns sajūt, ka viņu atkal pieņem un mīl, tas palīdz atbrīvoties no sliktas uzvedības.

Sarunāties ar bērnu nav grūti. Bet sarunāties tā, lai bērns pieaugušā vārdus uztvertu nopietni, ir jau ievērojami sarežģītāk. Tas prasa zināmu iepriekšēju sagatavotību un treniņu. Pareizi izvēlēta sarunāšanās taktika var ģimeni saliedēt, aizkavējot un novēršot daudzu iespējamu problēmu rašanos. Pretējā gadījumā attiecības ģimenes locekļu starpā var kļūt visai pretrunīgas un saspringtas, kā rezultātā bērns dodas pasaulē, dzīves grūtībām pienācīgi nesagatavots.

Aizņemtības dēļ pārrunas ar bērniem mēdz būt īslaicīgas un norisinās aptuveni pēc šāda scenārija:

"Kā tu gulēji?"("Labi...")

"Kā šodien veicās?"("Normāli...")

"Uz kurieni tu ej?"("Ārā...")

"Kad tu būsi atpakaļ?"("Vēlāk...")

"Ko šodien darījāt skolā?"("Neko...")

"Vai skolas uzdevumus jau sagatavoji?"("Mums nekas nav uzdots.")

"Izbeidz!"("Ne jau es to iesāku!")

"Cik reižu es tev esmu teikusi..."("Nu mammu!")

Šādas sarunas noved tikai pie ģimenes locekļu savstarpējās attālināšanās, konflikta sākuma, bērna izvairīgas uzvedības un noslēgšanos sevī. Patiesību sakot, visnervozākie vecāki mēdz stipri pārspīlēt, izsakot rīkojumos un nosodījumu, tai pat laikā nenovērtējot pārējos prasmīgas sarunas elementus, galvenokārt spēju būt pret bērnu iejūtīgiem. Vecāki, arī nebūdami pārguruši, var vienkārši nezināt, kā reaģēt uz kādu bērna uzdoto jautājumu vai arī kā rīkoties kādā konkrētā problēmsituācijā.

Jo asāks būs mūsu balss tonis un skarbāki vārdi, jo lielāks pēcāk būs to radītais sarūgtinājums. Jo vairāk spēsim saglabāt sarunas laikā mieru un laipnību, jo abpusējais sarūgtinājums būs mazāks. Vieni vecāki tiecas bērnus pārāk daudz kritizēt un izteikt tiem kategoriskus rīkojumus, citi turpretī sāk izrādīt pārāk lielu līdzjūtību un toleranci, neprasot ievērot ne disciplīnu, ne dienas režīmu. Interesanti, ka dažās ģimenēs abi vecāki viens otru līdzsvaro, -viens vecāks akcentē, piemēram divus vai trīs sarunas elementus, kamēr otrs-visus atlikušos. Kopā ņemot, viss ir it kā normas robežās, kaut arī katrs vecāks rīkojas diametrāli pretēji. Tāpēc nav jābrīnās, ka vecāki ar bērniem zaudē kontaktu.

Lai prasmīgi veidotu sarunu nepieciešama pamācīšana, spēja iejusties bērna situācijā(empātija), vienošanās ar bērnu, rīkojumi, iedrošināšana un pamudinājums.

Pamācīšana

Reta ir tā diena, kad vecāki savus bērnus nepamācītu. Tā notiek, piemēram, vecākiem mācot braukt ar velosipēdu, uzlikt ēsmu uz makšķerāķā vai arī pārtvert pretinieka bumbu. Dažkārt pamācīšana pārtop bezjēdzīgā moralizēšanā vai pārmetumos.

Var teikt:

"Ļauj man paskaidrot..."

"Vispirms pavēro, kā es to daru, pēc tam pamēgināsi pats."

"Paskatīsimies, vai mums abiem kopā kas sanāks."

" Pareizā atbilde ir..."

"Interesanti, kapēc tu izvēlējies tieši šo atbildi?"

"Dari tāpat kā es."

Ārkārtīgi svarīgs ir balss tonis. Ja rīkojums"Dari tāpat kā es!"izskan skarbi un aprauti, tas tiks uztverts kā nosodījums. Vecāki visai bieži dod priekšroku tieši nosodoši moralizējošam tonim. Tas protams nav nekas briesmīgs un nelielās devās pat spēj piesaistīt bērna uzmanību, bet, palielinoties stresam, vienlaikus palielinās arī vecāku izredzes zaudēt sava bērna uzticību, un viņš uz vecāku dzīves pieredzi savu problēmu risināšanā vairs nepaļaujas.

Ieteicams neteikt:

"Nespēju noticēt, ka tu tā izrīkojies."

"Cik tas bija muļķīgi."

"Nekas, es pati to izdarīšu."

"Tu uzvedies kā zīdainis."

"Kāpēc tu nevarētu būt tāds kā tava māsa?" .

Piespiešana, nosodījums un salīdzinašana ar pozitīviem piemēriem ir vissliktākais, ko vecāki spēj savam bērnam nodarīt.

Iejūtība.

Dažkārt vecāki spēju būt iejūtīgiem jauc ar iedrošinājumu un pamudinājumu, sakot bērnam aptuveni kaut ko šādu:"Neraizējies, es zinu, ka tu to paveiksi." Līdzjūtīgam iedrošinājumam nav ne vainas, bet tas neapliecina vecāku iejūtīgo attieksmi pret bērnu. Iedomāties bērna vietā sevi nenozīmē mēģinājumu risināt viņa problēmas, nedz arī dziedēt viņa brūces. Tas tikai parāda jūsu patieso vēlmi izprast sava bērna ciešanu cēloni, runājot ar to tādā veidā, lai bērns saprastu, ka jūsu attieksme pret viņu ir neviltota un ieinteresēta. Patiesa spēja iejusties otra cilvēka situācijā pielīdzināma spogulim, kurš pavērsts pret savu bērnu. Viss, ko vecāki saka atainojas bērna emocijās. Iejušanās spējai raksturīgs vērtējuma trūkums. Kaut arī problēmas risinajums kā tāds piedāvāts netiek, tas tomēr rodams vieglāk un ātrāk, jo vecāki labāk izprot problēmas būtību. Ja bērns sajūt vecāku patiesu ieinteresētību, viņš kļūst atklātāks. Bērnam ir vieglāk sākt par savām problēmām runāt tad, ja vecāks precīzi spēj raksturot viņa tā mirkļa noskaņojumu. Ja bērns izskatās par kaut ko noraizējies, bet nevēlas par to runāt, jautājums "Kāpēc tu nevarētu man to pastāstīt?" droši vien izrādīsies neiedarbīgs, jo tajā nav jūtama vēlēšanās izprast bērna emocionālo stāvokli. Tā vietā vajadzētu uzrunāt bērnu šādiem vārdiem:

"Tu izskaties par kaut ko noraizējies (aizvainots, dusmīgs, noskumis). Es gribētu ar tevi par to parunāties." Tādējādi jūs liktu bērnam saprast, ka sagaidāt no viņa uzticēšanos.

Var teikt:

"Tevi nomāc tas, ka brāli uzaicināja braukt ekskursijā, bet tevi ne."

"Es zinu, ka tu baidies no..."

"Tu tagad droši vien gribētu, lai vectētiņš būtu šeit, vai ne?"

"Tu neguvi vārtus un tagad domā, ka esi iegāzis savu komandu. Vai uzminēju?"

"Ir tik jauki, ka skolā tu iegūsti draugus."

"Veids, kā tu noliki telefona klausuli, liek man domāt, ka tevi kaut kas nomāc."

"Ir skumji un sarūgtinoši veselu nedēļu sapriecāties par bumbas spēli, lai pašās beigās salimtu un būtu spiests palikt mājās."

Par vecāku iejūtības trūkumu saskarsmē liecina vēlme apspriest ar bērnu to, kā viņam dotajā situācijā vajadzētu justies.

Nevajadzētu teikt:

"Velns nav tik melns, kā izskatās" ,-jūs bērnam sakāt, ka viņa pārdzīvojumi ir nevietā.

"Dzīvē reizēm tā gadās. Tādās reizēs jācenšas padomāt par kaut ko pozitīvu" ,-jūs vienkārši gribat uzlabot sava bērna pašsajūtu, bet tas vēl nenozīmē, ka spējat iejusties viņa ādā.

"Es zinu kā tu pašlaik jūties",-sajūta netiek konkretizēta.

"Es saprotu" ,ko jūs saprotat?

"Es vēl aizvien tevi mīlu" ,-ne jau tas bērnam šajā mirklī sagādā raizes

"Gan redzēsi, viss nokārtosies",-just bērnam līdzi vēl nenozīmē iejusties viņa situācijā.

Bērnam svarīgi arī zināt, ko jūtam mēs, vecāki.Teiksim:"Kad tu..., es jūtu/kļūstu..., tāpēc,ka.... Man gribētos..." Piem."Kad tu nevēlies laicīgi iet gulēt un sāc īdēt, es kļūstu dusmīga, jo es vēlos, lai tu no rīta būtu izgulējies. Man gribētos, lai tu ietu gulēt un no rīta justos izgulējies.

Emocijas reizēm mēdz būt arī ambivalentas jeb pretrunīgas.Bērni vecākus vienlaikus mīl un dusmojas uz tiem. Tur, kur ir apbrīns, nedaudz arī ir skaudība. Tur, kur ir veiksme, būs arī nelāgas priekšnojautas. Tikai darbību, nevis domas un emocijas var atzīt par "labu"vai "sliktu". Nopelt vai uzslavēt var tikai darbus, nevis emocijas un domas. Emocionālā audzināšana palīdz bērnam saprast, ko īsti viņš jūt. Būt apveltītam ar emocionālo inteliģenci nozīmē to, ka bērns ir iepazinis savas emocijas pietiekami labi, lai uz tām balstoties, attīstītu sevī spēju pieņemt lēmumus, labāk tiktu galā ar spriedzes situācijām, kā arī spētu labāk izprast pārējos cilvēkus, līdz ar to veidojot ar tiem labākas attiecības. Pēc L.E.Šapīro(Lawrence E.Shapiro) domām, emocionalā inteliģence ietver šādas īpašības: jūtu izprašana un izpaušana, prasme tikt galā ar grūtībām un stresu, gatavība piepūlēties, rīkoties, izturība, čaklums, godkāre, izpalīdzība, iecietība, uzmanība, godīgums, dotā vārda turēšana, laipnība, citu cilvēku intīmās sfēras cienīšana, disciplīna, reālistiska domašana, optimistisks skats uz dzīvi, humors, spēja iegūt draugus, sadarboties, sadalīt savu laiku. Bērni, kuriem piemīt spēja orientēties situācijā un iejusties otra cilveka ādā, vieglāk iedraudzējas ar vienaudžiem, parāda labākas sekmes mācībās. Vecāki nereti pievērš uzmanību tikai dažām emocijām, pilnīgi ignorējot pārējās. Rezultātā bērns iemācās dažas emocijas apslapēt, citām savukart ļaujot pilnu vaļu. Varam teikt:

"Izskatās, ka tev pret savu skolotaju ir divējādas jūtas:tev viņa patīk, bet vienlaikus tu viņu arī vari neieredzēt."

"Liekas, ka tu pret savu brāli izjūti divējādas jūtas:tu sajūsminies un vienlaikus arī dusmojies uz viņu."

"Tev gribas gan palikt mājās, gan doties uz vasaras nometni."
Vienošanās ar bērnu.

Bērna viedokļa uzklausīšana sākas tad, kad jūsu augošais bērns sāk lūgt sev patstāvību, piemēram, tiesības pašam izvēlēties sev veikalā jaunu apģērbu, iespēju iet gulēt vēlākā vakara stundā un tamlīdzīgi. Sarunas turpinājumā vecākiem nākas kopā ar bērnu apspriest jaunos bērna pienākumus, kas saistīti ar viņa patstāvību. Šādā situācijā bērni neatrodas līdzvērtīgā pozīcijā ar saviem vecākiem kaut vai tapēc vien, ka tiem nav tiesību ka īstenai līgumslēdzējai pusei norunu lauzt. Izšķirošais un pēdējais vārds te vienmēr pieder vecākiem. Un tomēr bērns no šādas sarunas daudz ko iegūst, jo tiek uzklausīts arī viņa viedoklis. Sarunas gaitā vecākiem kļūst skaidrs, kāpēc vinu atvase tik ļoti vēlas kādu konkrētu lietu. Nereti šādā reizē tiek noslēgta abpusēja vienošanās. Vecāki pieļauj kļūdu tad, ja bērna viedokli uzklausa, tikai nepieciešamības spiesti, mēģinot bērnu uzpirkt. Iespējams viņi raizējas, ka bērns kādā vecākiem īpaši nozīmīgā pasākumā varētu nodemonstrēt sliktu uzvedību. Tāpēc bērnam apmaiņā pret priekšzīmīgu izturēšanos tiek piesolīts, piemēram, saldējums.

Varētu teikt:

"Pirms dodamies uz sporta zāli, es gribētu redzēt māju sakārtotu. Nu ar kuru telpu sāksim?"

"Tam es nevaru piekrist. Varbūt tā vietā tu varētu izvēlēties kaut ko citu?"

"Es zinu, ka šodien jūs bijāt norunājuši kopā ar draugu un viņa ģimeni braukt uz ezeru peldēties. Es zinu, ka jūs šo braucienu ļoti gaidījāt, bet man ir radušās problēmas sakarā ar... Kādi ir priekšlikumi?"

Nevajadzētu teikt:

"Labi, tu šonakt drīksti pārnakšņot pie sava drauga, bet neaizmirsti, ka tev vēl jāpagūst uzrakstīt sacerējumu" ,-frāze izrādītos iedarbīga tikai tajā gadījumā, ja bērnam būtu izteikta atbildības sajūta. Labāk būtu, ja vecāki savas prasības izteiktu nevis pēdējā brīdī, bet gan laikus, jo bērns, izšķiroties starp rotaļu un pienākumu, jebkurā gadījumā priekšroku noteikti dos rotaļai.

"Vai tu vari apsolīt būt mājās precīzi norunātajā laikā, ja es tev atļaušu rotaļāties pie kaimiņiem?",-jūsu bērns to visādā ziņā apsolīs. Ja jums laiks, kad bērns atgriežas mājās, patiešām ir svarīgs, tad pasakiet uzreiz, kas notiks gadījumā, ja jūsu prasība netiks izpildīta.
Turpinājums sekos.

Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: laimiga (15.04.2012) | Autors: Gunārs Trimda, bērnu psihiatrs
Skatījumu skaits: 1781 | Komentāri: 3 | Atslēgvārdi: Ja bērns neklausa | Reitings: 1.0/1
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]