Taro burvība

Ja bērns neklausa (turp.)
Ja noteikumi netiek izpildīti, seko attiecīga darbība, piem.

-Bērns nav nomazgājis traukus un iznesis atkritumu spaini, tad virtuvē nav kārtība un māte ēst negatavo.

-Bērns netīro veļu nav ielicis veļas grozā, tad tiek mazgāta tikai tā veļa, kas ir grozā un izmetātās drēbes paliek netīras.

-Bērns nav sakārtojis savu istabu-vecāki visas rotaļlietas saliek vienā maisā un iznes no istabas. Protams pēc laika tās bērnam tiek atdotas.

-Bērns nav izsūcis paklāju-māte to izdara pati, bet bērnam iedod mazāku kabatas naudu.

Rīkojumi.

Rīkojumi ir jāsaka bezierunu tonī bez jebkādiem paskaidrojumiem. Rīkojumus un pavēles nedrīkst sajaukt ar bērniem adresētiem lūgumiem. Ja vecāks savu izteikto rīkojumu pamato, tad, šo domu turpinot un bērnam nākot klajā ar savu (turklāt daudz pamatotāku) loģiku, vecāka izteikto rīkojumu iespējams atcelt. Tomēr, dzirdot bērna iebildes, vajadzētu izvēlēties vienu no iespējamām divām iespējamām stratēģijām, vai nu pāriet uz bezierunu toni, vai arī uzsākt pārrunas. Kad bērns vēl ir pavisam mazs un noteikumi vēl nav iepazīti, vecāki tos var sākt ieviest, izmantojot pamācīšanu: "Nekādas ēšanas gultā, tāpēc ka... "

Var arī teikt:

"Pusdienas ir galdā. Izslēdz televizoru un nāc ēst!"

"Es jau zinu, ka tu man nepiekrīti, bet noteikumi tomēr attiecas uz visiem..."

"Mēs par noteikumiem vienojāmies, un tagad tavs pienākums ir tos ievērot. Viss."

Dažkārt vecāki mēdz saviem bērniem uzkliegt, īstenībā dusmojoties nevis uz bērniem, bet gan par līdzīgu neizdarību uz savu laulāto draugu.

Vajadzētu ar bērnu aprunāties, kā būtu labāk, uzklausot arī viņa domas:

Nevajadzētu teikt:

"Saku tev beidzamo reizi, sakārto savu istabu ...!"-tādā veidā vecāki pieradina bērnu ņemt nopietni tikai tad, ja rīkojumi tiek izteikti tikai pacelta balsī.

"Tātad par ko mēs nupat runājām?"

"Cik reižu es tev neesmu teikusi, ka..."

"Kas te notiek?"

"Man nepatīk, ka tu runā man pretī."

"Cik ilgi man vēl būs jagaida, līdz kamēr tu sakārtosi istabu?"

"Nedari tā!Izbeidz!Tā nedrīkst! ",-šāda veida rīkojumos trūkst konkrētības, jo nav norādīts, ko īsti nedrīkst darīt, kas būtu jāizbeidz un kas nav atļauts.

Vispiemērotākais laiks rīkojumiem ir, ja bērna uzmanība visā pilnībā pievērsta vecākiem, bērna rīcībai var būt postošas sekas un pieaugušajam ir pilnīgi skaidrs, ko viņš grib panākt.

Rīkojumiem jābūt saprotamiem, atbilstoši vecumam.

Sakot:"Sakārto istabu", bērns var nodomāt:"Iegrūd visas mantas skapī prom no acīm". Teiksim:"Lūdzu, ieliec grāmatas grāmatplauktā, apģērbu pakarini uz pakaramajiem, rotaļlietas saliec skapī."

Sakot: "Uzvedies kartīgi", bērns var nodomāt:"Vecāki visu redz". Teiksim:"Uz krēsla sēdi mierīgi, runā mierīgi nevis kliedz."

Iedrošināšana un pamudinājums.

Viena no visizplatītākajām kļūdām attiecināma uz pārlieku biežu bērna uzvedības kritizēšanu salīdzinājumā ar pārāk retu labas uzvedības uzteikšanu. Sliktas uzvedības rosināta kritika nav efektīva, ja vecāki tās vietā nepiedāvā vēlamu alternatīvu. Biežākas uzslavas, vecāku savaldība un pārdomāti žesti agrāk vai vēlāk pieaugušo attiecībās ar bērniem nes augļus. Varat teikt:

"Vai atceries, cik daudz tu strādāji, gatavodamies koncertam, un kādus tu guvi panākumus? Esmu pārliecināts, ka arī šogad tu gatavosies tikpat cītīgi",-pozitīvi vērtējams atgādinajums par pagātnē ieguldītā darba apjomu un gūtajiem panākumiem.

"Tu šodien ļoti labi uzvedies. Esmu ļoti apmierināta un lepojos ar tevi. Es zinu, ka tas tev nenacās viegli",-šajā gadījumā uzslava papildināta ar vecāka iejušanos bērna lomā.

"Tu būtu varējis uz māsu pamatīgi sadusmoties un viņu pat pagrūst, bet tu to neizdarīji Esmu ļoti priecīga, jo tagad tu esi iemācījies savaldīt savas jūtas",-tiek uzteikts vēlamais uzvedības modelis.

"Es ievēroju, ka tu ar līdzpaņemtajiem cepumiem pacienāji arī savus draugus. Tas bija ļoti jauki. Daži bērni tā nebūtu rīkojušies."

Jāslavē ir nevis pats bērns, bet gan viņa paveiktais. Ja bērnam teiksiet, cik viņš ir labs, bērns to nepieņems. Pēc bērna domām viņš nevar būt labs, jo tikko kā bērns varēja vēlēties aizlīmēt mātei ar līmlentu muti, gribējis, lai mazais bralītis arī nedēļas nogali pavada slimnīcā utt. Jāļauj bērnam pašam secināt, ka viņš ir labs, piem. pēc pagalma uzkopšanas sakat:

"Pagalmā bija tāda nekārtība. Likās neticami, ka to var sakārtot vienā dienā. Tur bija tik daudz atkritumu, lapu un izmetātu mantu. Tagad tas ir tik tīrs, prieks skatīties. Paldies tev.".

Vārdi:"Tu esi tik jauks bērns. Tu esi mazā mammas palīdze. Ko gan es bez tevis iesāktu" radīs bērnā lieku satraukumu. Bērnam būs grūti atbilst viņa uzliktajai lomai.

Labāk neteikt:

"Viss jau bija labi, bet tu tomēr varēji pacensties mazliet vairāk",-šada replika bērnā radīs tikai vilšanās sajūtu.

"Un tu to tiešām paveici? Es nemaz nespēju noticet! Vareni! Tas taču ir vienkārši lieliski!" ,-dažkārt pārspīlējumi izrādās visai noderīgi. Bērniem tie ļoti patīk, tikai jāraugās, lai šis paņēmiens netiktu izmantots pārāk bieži. Ja viss pārspīlējumu arsenāls būs izmantots jau iepriekš, ko tad mēs bērnam sacīsim tad, kad viņa veikums patiesi būs apbrīnas vērts?

Uzslavēt un uzmundrināt vajadzētu:cik ātri vien iespējams, cik bieži vien iespējams.

Svarīgi, lai bērns savu pašvērtību nebalstītu tikai uz saviem sasniegumiem un veiksmēm. Bērnam varētu rasties sajūta, ka tiek mīlets tikai tad, ja ir izdarījis ko labu. Ja vecāki redz tikai bērnu, kādu vēlētos redzēt, viņi mīl, nevis bērnu pašu ,bet gan sevis iedomāto ideālu. Teiksim:

"Lai kur tu ietu un lai ko tu darītu es tevi vienmēr mīlēšu."

"Tu esi mana vislielākā bagātība."

"Ja man būtu iespējams pagriezt laika skrējienu atpakaļ un izmainīt visu savu dzīvi, es tik un tā vēlētos, lai tu būtu mans dēls/meita."

Sakot: "Paldies tev par to , ka iztīrīji automašīnu. Tagad tā izskatās kā jauna."

Bērns secinās:"Esmu labi pastrādājis. Manu darbu novērtēja"

Neteiksim:"Tu vienkārši esi enģelis."

Sakot: "Man patika tevis dāvinātā apsveikuma kartīte. Tā bij ļoti skaista un uzrakstīta asprātīgi."

Bērns secinās :"Man ir laba gaume. Es varu paļauties uz paša spriedumiem."

Neteiksim: "Tu vienmer esi tik uzmanīgs."

Sakot:"Tu uztaisīji ļoti skaistu grāmatplauktu."

Bērns secinās:"Esmu talantīgs."

Neteiksim:"Kāds tu esi labs galdnieks."

Sakot:"Tava vēstule sagādāja man lielu prieku."

Bērns secinās:"Es varu iepriecināt apkārtējos un padarīt tos laimīgus."

Neteiksim:"Tu ļoti labi raksti vēstules."

Sakot:"Man patika, cik rūpīgi tu nomazgāji traukus."

Bērns secinās:"Es esmu noderīgs, varu nest labumu."

Neteiksim:"Tu esi labāka par mūsu apkopēju."

Sakot:"Paldies, ka pateici, ka esmu iedevusi tev par daudz naudas.Tas man patika."

Bērns secinās:"Priecājos, ka parādīju godīgumu."

Neteiksim:"Cik tu esi godīgs."

Sakot:"No tava sacerējuma es paņemu dažas idejas."

Bērns secinās:"Es varu būt oriģināls."

Neteiksim:"Priekš tava vecuma esi uzrakstījis labu sacerējumu, protams tev vel daudz jāmācās."

Ja bērns par sevi kaut ko apgalvo, vēlams apgalvojumu ne apstiprināt, ne noliegt:

"Es neko nesaprotu matemātikā",-nelīdzēs teikt:"Jā, tev vienmēr nav padevusies rēķināšana. Ja tu vairāk mācīsies, tad sekmes uzlabosies". Labāk teikt:

"Jā, matemātika nav viegls priekšmets."

"Mēdz būt grūti uzdevumi."

"Varu derēt, ka tu nevarēji sagaidīt, kad beigsies stunda."

"Tev kļuva vieglāk, kad atskaneja zvans."

"Eksāmenā tev nenāksies viegli."

Ja bērns apgalvo, ka ir muļķis, slikts, nekam nederīgs, tad neapgalvosim uzreiz pretējo. Lai ko mēs arī neteiktu, tas vienā mirklī neizmainīs priekšstatu par sevi. Zemapziņā bērns vienmēr pretosies tiešiem meģinajumiem izmainīt viņa priekšstatu par sevi. Labāk ir parādīt, ka mēs saprotam bērna jūtas un to, ko bērns vēlas ar to teikt.

Teiksim:

"Tu tiešām tā domā? Tu nemaz nedomā, ka esi gudrs un apķērīgs?"

"Tu ļoti ciet no tā? Skolā tu droši vien baidies, ka saņemsi sliktu atzīmi, nenokārtosi eksamenu."

"Kad skolotājs tevi izsauc, tu apjūc."

"Pat, ja tu zini pareizo atbildi, tev grūti to precīzi noformulēt."

"Tev liekas, ka tas ,ko tu saki skanēs smieklīgi."

"Tu baidies, ka skolotāji tevi bārs un klasesbiedri smiesies par tevi."

"Tāpēc tu labāk izvēlies klusēt, kaut arī zini pareizo atbildi."

"Tu vienmēr atceries tos gadījumus, ka klasesbiedri ir par tevi smējušies.Tāpēc arī tev liekas, ka esi nekam nederīgs."

"Klasesbiedru smiešanās sāpināja tevi un izsauca tevī dusmas."

Pēc tā, ka bērns jums ir izstāstījis vairākas tamlīdzīgas situācijas, sakat:

"Dēlin...meitiņ! Manās acīs tu esi brīnišķīgs,gudrs un atjautīgs. Bet pats gan tu domā savādāk."

Šī saruna acumirklī neizmainīs bērna priekšstatu par sevi, bet bērnā radīsies šaubas par savu iedomāto neveiklību un sliktumu. Bērns visdrīzāk padomās:"Ja jau es tēva/mātes acīs esmu brīnišķīgs, tad jau es nemaz neesmu tik slikts.''

Ja jūsu bērns apgalvo, ka viņam nekad neveicas, sakat:

"Tu tiešām tā domā?"

"Tātad vienmēr sacensībās tu domā, ka zaudēsi."

"Tev liekas, ka skolotāja noteikti tevi izsauks, kad nebūsi sagatvojies."

"Jā, interesantas ir tavas domas par veiksmi. Ja tu turpmāk kaut ko uzskatīsi par neveiksmi/veiksmi,-nāc pie manis un izstāsti par to."

Šī saruna varbūt uzreiz neizmainīs domas par savu neveikšanos, bet bērns noteikti priecāsies par to, ka viņam ir paveicies ar tik saprotosiem vecākiem.

Svarīgi bērnam dot izvēles iespēju. Bērniem tas patīk, jo rodas sajūta, ka lēmumus var pieņemt pats. Pirmsskolas vecuma bērns ir spējīgs izdarīt izvēli no diviem variantiem, sākumskolas vecumā jau no trim variantiem. Bērns pats var izvēlēties ko ēst, apģērbt, ar ko draudzēties, kad iet gulēt(protams saprāta robežās).

"Cik ilgi vēl tu skatīsies televizoru, piecas vai desmit?"

"Ar ko tu sāksi:pabarosi suni vai iznesīsi atkritumus?"

"Ko tu sākumā uzvilksi:kreklu vai bikses?"

"Tu dzersi pienu vai apelsīnu sulu?"

Ja bērns izsaka citu variantu, tad pasmaidat un sakat:"Tāda varianta nebija".

Sarunā ar bērnu, kas ir jaunāki par pieciem gadiem noderēs kāda rotaļlieta. Ja bērns nevēlas iet gulēt, tad paņemat rokā rotaļu lācīti un smalkā balsī sakat:"Čau!Esmu lācītis Rū. Parotaļāsimies? Apķer mani. Nobučo. Gribi dzirdēt pasaku? ... un tagad iesim gulēt, sarunāts!" vai arī:"Hei, hei esam Ņiprie zābaciņi. Uzvelc mūs un iesim pastaigāties".

Noderīgs ir t.s."vecmāmiņu likums".

Sākumā uzzinat, ko vēlas jūsu bērns. Pēcāk jūs izsakat nosacījumu, pēc kura izpildes bērns var sanemt kāroto. "Tu varēsi ... pēc tam, kad tu..." Piem."Tu nekur neiesi, kamēr nebūsi nomazgajis traukus" vietā teiksim "Tu varēsi iziet ārā pastaigāties pēc tam, kad būsi nomazgājis traukus." "Tu neskatīsies televizoru, kamēr nebūsi izmācījies" vietā teiksim:"Tu varēsi paskatīties televizoru pēc tam, kad būsi izmācījies." "Pasaku mēs nelasīsim, kamēr tu nebūsi uzvilcis pidžamu" vietā teiksim "Pasaku mēs lasīsim pēc tam, kad būsi uzvilcis pidžamu".

Ja bērns ar kaut ko ir aizrāvies un ir nepieciešamība darīt ko citu, piem.no rotaļāšanās smilšu kastē doties pusdienās, var izmantot pieeju "pieci, trīs, viens, starts" .Bērnam tas palīdzēs pabeigt darbību iepriekš vispirms savās domās un tikai pēc tam īstenībā.

Var teikt:"Mēs ejam projām pēc piecām minūtēm" ,pēcāk "...pēc trijām minūtēm", tad "...pēc vienas minūtes" .Tā bērnam būs vieglāk, nekā, ja teiksiet:"Mēs tūlīt ejam projām, pusdienas ir gatavas".

Bērniem patīk, ja vecāki raksta dažādas zīmītes. Piem, ja vēlaties, lai bērns pabarotu kaķi,varat uzrakstīt:"Lūdzu, pirms dodies gulēt pabaro mani! Mjau!"

Metodes,kas nedarbojas ir: draudi, uzpirkšana, solījumi:

Draudi ir labākais veids, kā panākt, ka bērns nevēlamo darbību atkārtos. Kad sakam:"Ja tu to vēlreiz izdarīsi...", bērns nedzird vārdu "ja". Viņš dzird:"Tu to vēlreiz izdarīsi." Zemapziņā skan:"Mamma gaida, kad es to izdarīšu, citādi es viņu sarūgtināšu."

Uzpirkšana:"ja-tad."

"Ja tu nedarīsi pāri savam brālim, es aizvedīšu tevi uz kino."

"Ja tu iemācīsies dzejoli, tad kopā aiziesim uz zooloģisko dārzu."

Šie vārdi norāda, ka apšaubam bērna spējas labi uzvesties. Sakot:"Ja tu iemācīsies dzejoli...",-nozīmē, ka mēs neesam pārliecināti, ka bērns var iemācīties dzejoli. Kā teica kāda sešus gadus vecs zēns:"Es varu dabūt visu, ko vien vēlos, liekot mātei domāt, ka es slikti uzvedīšos. Protams man bieži nākas slikti uzvesties, lai māte zinātu par ko īsti man maksā". Tas tikai noved pie manipuācijām un šantāžas. Beigu beigās bērni sagaida savus vecākus nevis priecīgi čalodami, bet gan ar jautājumu:"Ko tu man šodien atnesi?".Dāvanas tikai tad nes labumu, ja ir nākušas priekš bērna negaidīti.

Solījumi.

Vecākiem nevajadzētu solīt un prasīt solījumus no bērna. Kāpēc? Tāpēc, ka attiecības ir jābalsta uz savstarpējo uzticēšanos. Ja vecāki dod solījumus, tas nozīmē, ka vārdiem bez solījuma klātbūtnes nav vērtības. Solījumi bērnos bieži vien rada nereālas iedomas. Ja, piemērām, bērnam tiek solīts brauciens uz zooloģisko dārzu, bērns neiedomāsies, ka tajā dienā var līt lietus, var salūzt mašīna, ka bērns arī pats var saslimt.

Tā kā dzīvē gadās neparedzēti apstākļi,un brauciens nenotiks, bērns tad jutīsies apmānīts un vecākiem vairs neuzticēsies.Ak kā gan mums ir pazīstams šis "bet tu taču man apsolīji.

Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: sofi (17.04.2012) | Autors: Gunārs Trimda, bērnu psihiatrs
Skatījumu skaits: 1471 | Atslēgvārdi: Ja bērns neklausa | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]