Taro burvība

Kā iegūt augstu pašvērtējumu (turp.)
Daba mūs ir apveltījusi ar nerimtīgu izdzīvošanas gribu. Apzināti vai neapzināti cilvēks ar nepietiekamu mīlas sajūtu zina savas vājības, savas sāpīgās vietas, savas mazākās pārestības punktus. Šī iemesla dēļ atmiņas par mazvērtības sajūtām, kas sabiezējušas par mazvērtības kompleksu, labprāt visu mūžu apgaismotu mūsu smadzenes, lai mēs tās pavisam skaidri piedzīvotu.
Kā dažādi cilvēki reaģē un līdzīgām situācijām? Optimists jau simtiem reižu kaut ko mēģinājis darīt un ikreiz piedzīvojis neveiksmi. Izdzirdot, ka piemin viņa kļūdas, viņš atbild: „Tu redzēsi – nākamajā reizē man izdosies pavisam noteikti!” Pesimists, kurš simtiem reižu pēc kārtas ir guvis panākumus, kaut gan jau pirmajā reizē bija pārsteigts, ka ir veicies. Tie ir divi radikāli pretēji pasaules skatījumi, kas izveidojas jau bērnībā.
Viens bērns paļaujas tikai uz sevi. Nokritis zemē viņš ceļas augšā un streipuļo tālāk, atkal nokrīt, kliedz – vairāk aiz dusmām par savu kļūmi nekā aiz sāpēm – un turpina. Kāds cits bērns sev neuzticas. Viņš rīkojas bailīgi, piedzīvo pirmo neveiksmi un atsakās no tālākajām pūlēm. Nav grūti starp pieaugušajiem saskatīt, kāds viņš ir bijis bērnībā. Pamatnostādnes saglabājas, ja ar tām nestrādā.
Pastāv teorija, ka cilvēks savā būtībā ir pati pilnība, jo radīts pēc Dieva vaiga un līdzības (Dievs taču ir pilnīgs). Taču psiholoģijā visu laiku runā par kaut kādām nepilnībām, par lietām, kuras jāattīsta un jāpilnveido. Kam tad ir taisnība? Sava veida taisnība ir abām pusēm. Tā kā mēs, kas esam pilnības jau no iesākuma, vēl aizvien meklējam savu pilnību, padomāsim par nepilnībām, neapmierinātību ar sevi un pasauli, bailēm, ilgstoša briduma trūkuma sajūtām – ja tās nenorāda uz mazvērtības kompleksiem.
Attiecīgi cilvēki iegūst nozīmi nevis par spīti savām vājībām un idiosinkrāzijām, bet tieši savu nepilnību dēļ, kurām tomēr jābūt papildinātām ar noteiktām spējām.
Tas, pēc kā mēs cenšamies, kas mums pieder un ko gribam paturēt, mums ir vērtība. Un tas vērtīgākais, kas atrodas mūsu īpašumā, paaugstina arī mūsu pašvērtības sajūtu. Tāpēc spriedumi par vērtību vienmēr ir atkarīgi arī no mūsu sajūtām. Svarīgākais vērtības spriedums katram cilvēkam tomēr ir spriedums pašam par sevi, ja spējam būt pret sevi pilnībā atklāti. Mūsu pašvērtējums ietekmē mūsu domāšanu, jūtas, mērķus, mūsu attīstību un izturēšanos, jo cilvēks, Šopenhauera vārdiem runājot, ir produkts, ko rada viņa domas par sevi pašu.
Depresīvs indivīds vispār vairs sevī neko nevērtē un domā par pašnāvību. Apātijas sindroma pārņemta cilvēka dzīvē vienmēr jāmeklē kāds pašvērtības sajūtas satricinājums, kas atņem jēgu tālākām aktivitātēm un padara tik gurdenu, ka viņš var vairs vienīgi bezdarbīgi sēdēt un gulēt.
Katram cilvēkam ir sava vērtību skala, kas vienam ir labi, otram var būt pilnīgi nesaistošs. Proti, daudz vieglāk atrast kopīgo valodu ar cilvēku, ar kuru ir līdzīgas vērtības. Cilvēka vērtības ir izvēle, ko viņš izdara starp vairākām konkurējošām alternatīvām, tādā veidā definējot, kas viņam ir svarīgs dzīvē. Vērtības ir veids, kā cilvēks saprotas ar citiem cilvēkiem, nostādot sevi kopā ar viņiem vai pret viņiem. Vērtības arī iespējams izprast tikai citu cilvēku un vērtību kontekstā. Tātad, ar vērtību palīdzību mēs veidojam gan mūsu sociālo tēlu un gan attiecības ar citiem cilvēkiem.
Ir pierādīts, ka tieši vērtības izskaidro cilvēku rīcību un izvēli daudz pilnīgāk, nekā brīvā laika pavadīšana, sociāli-demogrāfiskie parametri vai tematiku patēriņš. Var teikt, ka vērtības ir kritēriji lēmumu pieņemšanai situācijās, kad eksistē ierobežojumi – un tādi eksistē gandrīz katrā mūsu dzīves mirklī – tie var būt laika, naudas, spēju un dažādi citādi ierobežojumi.
Interesantu domu par cilvēka vērtību izsaka kāds nezināms autors: „Es domāju, ka cilvēka vērtība ir mats matā tik daudz latu, cik iztērēti viņa audzināšanā, plus ķermeņa gaļas, kaulu, matu vai zobu vērtība. Tā laikam skaitās bruto vērtība. Vēl cilvēka vērtība ir lietošanas vērtība. Cik daudz tirgus preci viņš var saražot.
Viena no dārgākajām cilvēku tirgus precēm ir karavīri. Tiem cenu nezinu, bet ienākumus viens karavīrs, acīm redzot dod milzīgus, kas tamdēļ pakļauts valsts kontrolei. Vēl cilvēka vērtība ir nozagtā cilvēka vērtība. Šo vērtību cilvēki likumīgi var nozagt cits citam ar komercdarbību viltībām. Tad cilvēks ir miljonārs, un tāda ir viņa vērtība latos.
Droši vien, ir arī citi cilvēku vērtības mēri, bet viss viens, kad nu katram savs, šis vērtības mērs ir izsmelts, tad viņam jāmirst ar labu vai ļaunu.
Turpretim, baznīcā visiem zināms, ka cilvēkam paredzama mūžīga dzīvošana paradīzē. Par brīvu. Tad nu izrādās, ka šim cilvēkam nemaz nav vērtības. Tamdēļ viņam nepieciešams sakrāt savu vērtību priekš paradīzes jau iepriekš. Saražot un nopirkt labi daudz mantas. Tad viņam būs lielāka vērtība paradīzē.”
Tā gan ir atkāpe par nedaudz citu vērtību, bet savu artavu cilvēka apziņā tā tomēr ienes. Atgriežamies pie vērtības, kas tieši saistīta ar pašvērtējumu.
Tas, ko mēs paši par sevi domājam, galvenokārt ir atkarīgs no tā, ko par mums domā citi. Ja mums šķiet, ka citi par mums domā tik labi, ka mēs viņiem varam uzticēties, mēs viņu sabiedrībā jūtamies droši. Viņi mums ir vērtīgi cilvēki.
Savā attīstībā mēs mācāmies, kas citu acīs ir vērtīgs un piešķir vērtību mums pašiem. Citi cilvēki ir priekšnoteikums mūsu panākumiem dzīvē – bez lasītājiem nav rakstnieka, bez skatītājiem nav aktiera, bez maizes ēdāja nav maiznieka, bez slimnieka nav ārsta un tā tālāk. Ja domājam par panākumiem personīgajā izaugsmē, citu ietekmei ir otršķirīga nozīme, lai gan katram tas ir individuāli.
Pieaugušo pasaule mazam bērnam sākumā var likties nesaprotama un naidīga, bet būtībā viņš grib orientēties arī šajā greizo spoguļu valstībā, jo tad viņam klāsies labāk. Kamēr bērns cenšas izprast un integrēties pieaugušo pasaulē, viņš piedzīvo savus pirmos lielos panākumus un atzīšanu un attīsta pašvērtības sajūtu. Ja pieaugušais nav pietiekami izglītots (psiholoģiskā plāksnē), viņš piespiež mazuli atteikties no pūlēm piemēroties, viņam jāatsakās pašam no sevis, un rezultātā rodas nevērtības un bezpalīdzības sajūtas. Šāds cilvēks turpmāk uz visiem reaģēs tā, kā viņam vajadzēja reaģēt uz savām pirmajām kontaktpersonām – ar bailēm un bēgšanu.
Tas, kurš bērnībā varējis izjust mātes mīlestību, jau ir piedzīvojis labāko dzīvē. Pārējiem tas vēl jāmeklē visu mūžu, saka Moems. Māte aizbrauc uz dzemdību namu (atstāj bērniņu uz nedēļu), bet pēc tam atgriežas ar kādu būtni – mazo māsiņu vai brālīti, kurš nu ir uzmanības centrā, - cik izmisušam gan jājūtas bērnam!?
Ir daudzas iespējas zaudēt vecāku mīlestību – ne tikai ar viņu nāvi, tāpēc var runāt par gara bāreņiem. Ja vecāki aizskar bērna pašvērtības jūtas, viņu zaudēšana (nāve vai vecāku tiesību atņemšana) var kļūt par svētību tāpat kā izstāšanās no ienīstās skolas vai nemīlama skolotāja nomainīšana ar mīlamu. Vecāku zaudēšana, galvenokārt mātes nāve, tomēr bieži tiek uzskatīta par smagu zaudējumu – kā mīlas, maiguma un drošības nenovēršams gals. Šī zaudējuma sajūta bērnam var izraisīt pilnīgi dažādas reakcijas, no kurām visbiežākās ir šādas:
• Šī pasaule ir pret mani, tā man atņem pat vecākus – es nicinu un ienīstu šo pasauli.
• To, kas man ir liegts, kā man trūkst, es saņemšu kaut kur citur, - apbrīnu, mīlestību, pašcieņu, prestižu un aizmiršanos.
• Šī pasaule nedrīkst palikt tik bezsirdīga; es gribu to uzlabot, ieskicēt un īstenot labāku pasauli.
• Šo bēdu ieleju nav iespējams mainīt; tikai nākamajā dzīvē es tikšu atalgots par savām ciešanām.
Nereti psihologi vēršas pie mākslas. Ne velti ir pat tāds virziens kā mākslas terapija, taču māksla var darboties arī kā nepilnvērtības ventilis. Pat aizvēsturiskos laikos krūzi izrotāja ar ornamentiem, tad ne jau tāpēc, lai to padarītu praktiskāku. Laikam jau to gribēja padarīt patīkamāku un pievilcīgāku. Un tam, kas to spēja, līdztekus fantāzijai bija vajadzīgs arī vaļas brīdis.
Antropologu Čezāri Lombrozo pastāvīgi nodarbināja jautājums, kāpēc arī starp māksliniekiem ir tik daudz iezīmētu cilvēku – bāreņu, kropļu, stostiķu, garīgi slimo un no narkotikām atkarīgo. Kādas metodes būtu lietojamas, lai nelādzīgas lietas padarītu panesamas, varbūt pat pievilcīgas un iekārojamas?
• Netīkamais tiek atstumts tik tālu, ka kļūst neapzīstams.
• Neglītā puse tiek pilnīgi noslēpta.
• Tiek rādīta tikai fasāde.
• Attēloto drīkst uztvert tikai noteiktā veidā, piemēram, ar mīlestības un cieņas acenēm vai pretīguma lupu, vai nenovīdības mikroskopu.
• Bezpriekšmetiska māksla, kā mūzika vai abstrakta glezniecība un plastika, pilnīgi izslēdz „tulkotāja intelektu”.
Mākslinieks ir cilvēks ar spēju attēlot to, ko viņš cieš. Viņš cieš no savas pasaules nevarības, no tās šaurības, nekrietnības un banalitātes. Un viņš cieš pats no sevis, jo tieši māksliniekam nepietiekamais kļūst produktīvs.
Mākslinieku biogrāfijas ir pārpilnas ar fiziskām kaitēm, ievainojumiem, bārenību un arī ar tādām negatīvām sajūtām kā skaudība, naids, atriebības kāre, bailes no neveiksmēm un citām mazvērtības sajūtām. Un pat tad, ja cilvēks būtu brīvs no visa, kas izraisa mazvērtības jūtas vai pat mazvērtības kompleksu, viņam var draudēt ciešanas. Nav pašam jābūt nabagam un izkalpinātam, lai nejustu vēlēšanos kaut kā cīnīties pret nabadzību un kalpību. Ne tikai netīri mūri kliedz pēc jaunas krāsas, arī skaisti un tīri tie var kņudināt gleznotāja rokas.
Vieni mākslinieki savas pamatproblēmas, kuru viņu dzīvē ir pārpārēm, pārvērš mākslā, parasti ieturēdami līdzsvaru starp savu pūliņu nopietnību un ironiju par to. Piemēram, Šekspīra drāmas, Servantesa „Dons Kihots”, Gētes „Fausts”, Mocarta rotaļīgā un dramatiskā mūzika, tā var minēt ļoti daudz radošu personību, tai skaitā Leonardo de Vinči un Pikaso.
Pēdējie, paši būdami iztukšoti, meklē spēku reiboņa stāvokļos, idealizējumos, kādā māksliniekā, kādā dzejniekā, kas viņus atpestītu pašus no sevis – ar viņu mākslu.
Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: sofi (20.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
Skatījumu skaits: 1336 | Atslēgvārdi: pašnovērtējums | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]