Taro burvība

Kas ir augstākā apziņa
Kas ir attīstība? Un ko mēs domājam, kad sakām, ka cilvēks var kļūt par citu būtni? Vai, citiem vārdiem, kāda veida izmaiņas ir iespējamas cilvēkā, un kā un kad šīs izmaiņas sākas?
Izmaiņas sākas to iespēju ietvaros, kuras cilvēks pats sev piedēvē, bet kuras patiesībā viņam nepiemīt.Tas nozīmē, ka cilvēkam, iekams viņš varēs iegūt kādus jaunus spēkus un spējas, ir patiešām jāattīsta sevī tās īpašības, kuras viņš sev piedēvē, un kuru sakarā slīgst vienā no vislielākajām iespējamajām ilūzijām.
Attīstība nevar sākties ar sevis mānīšanu vai maldiem. Cilvēkam ir jāzina, kas viņam ir, un kā nav. Tas nozīmē, ka viņam ir jāsaprot, ka viņam nepiemīt tās īpašības, kuras viņš sev piedēvē, tas ir, spēja darīt, individualitāte vai vienotība, pastāvīgs ego un vēl piedevām Apziņa un Griba. Cilvēkam ir jāsaprot tas, jo līdz brīdim, kamēr viņš tic, ka viņam piemīt šīs īpašības, viņš neizdarīs pareizu piepūli, lai tās iegūtu, tieši tāpat, kā cilvēks nepirks dārgas lietas un nemaksās par tām bargu naudu, ja viņš uzskata, ka viņam jau tās pieder.
Vissvarīgākā un vismaldinošākā no šīm īpašībām ir apziņa . Un izmaiņas cilvēkā sākas ar viņa apziņas jēgas izpratnes mainīšanu un ar brīdi, kad viņš pakāpeniski iemācās vadīt to.
Kas ir apziņa?
Vairumā gadījumu un ierastajā valodā vārds "apziņa” tiek uzskatīts par vārda "intelekts” ekvivalentu garīgās aktivitātes nozīmē.
Patiesībā apziņa ir atsevišķs cilvēka "apzināšanās” veids, kas nav atkarīgs no smadzeņu aktivitātes, pirmkārt jau, -sevis paša apzināšanās, tā, kas viņš ir, kur viņš atrodas, apzināšanās, un pēc tam tā, ko viņš zina, ko nezina un tā tālāk, apzināšanās. Tikai pats cilvēks var zināt, vai viņš ir "apzināts” šajā brīdī vai nē. To jau sen pierādīja viena no Eiropas psiholoģijas skolām, kas saprata, ka tikai pats cilvēks var zināt noteiktas lietas par pašu sevi. Attiecībā uz jautājuma par apziņu, tas nozīmē, ka tikai pats cilvēks var uzzināt, vai viņam konkrētajā brīdī ir apziņa vai nē. Tas nozīmē, ka apziņas klātbūtne vai neesamība cilvēkā nevar tikt pierādīta, vērojot viņa ārējās darbības. Šis fakts tika noteikts jau ļoti sen, bet tā svarīgums nekad pilnībā nav ticis apjausts; jo to vienmēr izprot, kā garīgo procesu vai garīgo aktivitāti.
Ja cilvēks pēkšņi apzinās, ka līdz noteiktajam realizācijas brīdim viņš nav bijis apzināts, un pēc tam aizmirst par to, –vai pat, ja viņš atceras par to, -tā vēl nav apziņa. Tās ir tikai atmiņas par "atklāsmes” brīdi
Apziņa cilvēkā, – lai kas arī tiktu izprasts ar šo vārdu, - nekad neatrodas vienā un tai pašā stāvoklī. Tā vai nu ir, vai nu tās nav.
Augstākie apziņas brīži rada atmiņu. Citas izpausmes cilvēks vienkārši neiegaumē. Tas vairāk nekā jebkas cits uztur cilvēkā nepārtrauktas apziņas ilūziju jeb nepārtrauktas apzināšanās ilūziju.Dažas mūsdienu psiholoģijas skolas noliedz apziņu, noliedz pat tāda jēdziena nepieciešamību, bet tā ir vienkārši neziņas ekstravagance.Citas skolas, ja tās vispār var uzskatīt par tādām, runā par apziņas stāvokļiem. Ar to domājot jūtas, domas, kustību impulsus un sajūtas. Tādā pieejā atklājas galvenā kļūda, un tā ir, apziņas ierindošana pie psihiskajām funkcijām. Bet par to vēlāk.
Īstenībā mūsdienu zinātne vairumā gadījumu arvien vēl tic vecajam priekšstatam, saskaņā ar kuru, apziņai nav pakāpju. Šis pieņēmums, par spīti visiem vēlākajiem pretrunīgajiem atklājumiem,apturēja iespējamos apziņas izmaiņu vērojumus.
Lieta tāda, ka apziņai ir izteiktas pakāpes, kuras var redzēt un vērot sevī.
Pirmā -apziņas ilgums, tas ir laika posms, kurā cilvēkam ir apziņa.
Otrais –parādīšanās biežums - cik bieži cilvēks atrodas pie apziņas.
Trešais – tā, ko cilvēks apzinājies garums un dziļums. Šis rādītājs var ievērojami variēt atkarībā no cilvēka attīstības.
Aplūkojot tikai pirmos divus rādītājus, mēs varēsim saprast domu par iespējamo apziņas evolūciju. Šī ideja ir saistīta ar faktu, kas bija labi zināms vecajām psiholoģijas skolām, piemēram "Labsirdības mīlestības” autoriem, bet pilnīgi izlaists Eiropas filozofijā un pēdējo divu-triju gadsimtu psiholoģijā. Šī fakta būtība ir sekojoša, apziņu var padarīt nepārtrauktu un kontrolējamu ar īpašu pūļu un speciālas apmācības palīdzību.
Kā var pētīt apziņu? Paņemiet pulksteni un paskatieties uz sekunžu rādītāju, mēģinot apzināties sevi un koncentrējoties uz domu: "Es – Jānis (tāds un tāds)”, "Tagad es esmu šeit”. Centieties ne par ko citu nedomāt. Vienkārši sekojiet sekunžu rādītājam un sakoncentrējieties uz sevi, savu vārdu, eksistenci un atrašanās vietu. Atmetiet visas citas domas.
Ja jūs esat neatlaidīgi, jūs spēsiet sakoncentrēties uz šīm domām divas minūtes. Tā ir jūsu apziņas robeža. Ja jūs mēģināsiet drīzumā atkārtot eksperimentu, tad otrreiz tas būs grūtāk.
Šis eksperiments parāda, ka cilvēks dabiskā stāvoklī ar lielu piepūli ir spējīgs apzināties vienu priekšmetu (pats sevi) divu minūšu garumā vai pat vēl īsāku laika sprīdi.Balstoties uz šo eksperimentu, var secināt, ka cilvēks neapzinās pats sevi. Sevis apziņas ilūziju rada atmiņa un domāšanas procesi. Piemēram, cilvēks iet uz teātri. Ja tas viņam ir ierasti, viņš nepiešķir īpašu nozīmi tam, ka uzturas teātrī, turklāt viņš var redzēt notiekošo, vērot, baudīt izrādi vai būt ar to neapmierināts, atcerēties to, atcerēties satiktos ļaudis un tā tālāk. Atnākot mājup, viņš atceras, ka ir bijis teātrī un, protams, domā, ka ir darījis to apzināti. Viņam nav nekādu šaubu par savu apziņu, un viņš nesaprot, ka apziņas var pilnībā nebūt, neskatoties uz to, ka viņš var saprātīgi uzvesties, domāt, skatīties.
Kopumā cilvēka rīcībā ir četri apziņas stāvokļi. Lūk, tie ir: miegs, nomods, sevis apziņa un objektīvā apziņa. Par spīti tam, ka cilvēkam piemīt šie četri apziņas stāvokļi, patiesībā viņš dzīvo tikai divos no tiem: viena dzīves daļa noris miegā, bet otra -tā saucamajā nomodā, kaut arī īstenībā nomoda stāvoklis ne visai daudz atšķiras no miega.
Parastajā dzīvē cilvēks neko nezina par "objektīvo apziņu” un to nav iespējams pārbaudīt eksperimentāli. Trešo stāvokli jeb ”sevis apziņu”, cilvēks piedēvē pats sev; viņš uzskata, ka viņam piemīt sevis apziņa, kaut arī patiesībā viņš var apzināties pats sevis tikai ļoti īsos sevis apziņas zibšņos. Un pat tādā gadījumā viņš, iespējams, neapzinās to, jo nezina, kāda ir sevis apziņas jēga, pat ja viņam tāda ir. Šie apziņas zibšņi rodas ārkārtējos brīžos, ļoti emocionālos stāvokļos, bīstamos brīžos, jaunos un negaidītos apstākļos un situācijās, bet dažreiz ierastos brīžos, kad nenotiek nekas īpašs. Bet ierastajā jeb "normālajā” stāvoklī cilvēks nekontrolē tos.
Ja aplūkojam mūsu atmiņas brīžus, jāsaka, ka faktiski mēs atceramies tikai apziņas brīžus, kaut arī paši to nezinām. Ko nozīmē atmiņa tehniskā kontekstā un dažādie mums raksturīgie atmiņas veidi, es izskaidrošu vēlāk. Pašlaik es vienkārši gribu pievērst jūsu uzmanību savas personīgās atmiņas vērošanai. Jūs pamanīsiet, ka dažādas lietas jūs atceraties dažādi. Dažas lietas jūs atceraties ļoti dzīvi, atsevišķas – ļoti slikti, bet vēl kādas –vispār neatceraties. Jūs tikai zināt, ka tās ir notikušas. Jūs brīnīsieties, kad uzzināties, cik maz jūs faktiski atceraties. Un tas notiek tāpēc, ka jūs atceraties tikai tos brīžus, kad jūs bijāt apzināti. Tāpēc, runājot par trešo apziņas stāvokli, var teikt, ka sevis apziņas brīži ir mums nejauši un tie atstāj spilgtas atmiņas par apstākļiem, kuros notikuši, bet mēs nekontrolējam tos. Tie nāk un iet paši, atrodoties ārējo apstākļu, nejaušu asociāciju vai emocionālo atmiņu kontrolē.
Rodas jautājums, vai ir iespējams iegūt kontroli pār šiem acumirklīgajiem apziņas uzplaiksnījumiem, izsaukt tos biežāk, saglabāt tos ilgāk vai pat padarīt tos pastāvīgus? Citiem vārdiem, vai iespējams kļūt apzinātiem ? Tas ir būtisks brīdis, un tas ir jāizprot jau pašā izpētes sākumā, jo pat tikai teorētiski, to palaidušas garām pilnībā un bez izņēmuma visas mūsdienu psiholoģiskās skolas.
Izmantojot pareizas metodes un pienācīgi virzot piepūli, cilvēks var iegūt kontroli pār apziņu un apzināties pats sevi, ar visām sekām, kas no tā izriet. Bet kādas ir šīs sekas, mūsu pašreizējā stāvoklī, mēs pat nevaram iedomāties.
Tikai izprotot šos priekšnoteikumus, kļūst iespējama nopietna psiholoģijas izpēte. Tai ir jāsākas ar to šķēršļu izpēti, kas stājas mūsu ceļā uz sevis apzināšanos, jo apziņa var sākt attīstīties tikai pēc tam, kad ir pārvarēti kaut vai daži no tiem. Nākamajās lekcijās es runāšu par šiem šķēršļiem, galvenais no kuriem ir mūsu sevis neznāšana un kļūdainā pārliecība par to, ka mēs zinām sevi, vismaz, līdz noteiktai pakāpei, un varam būt pārliecināti par sevi, kaut arī, patiesībā, mēs pilnīgi nezinām sevi un nevaram būt pārliecināti par sevi pat vismazākajā mērā.
Mums ir jāsaprot, ka psiholoģija faktiski nozīmē sevis izpēti. Tas ir otrais psiholoģijas definējums. Nevar mācīties psiholoģiju, teiksim, kā astronomiju, tā ir ārpus sevis.Un tai pat laikā katram ir jāpēta sevi, kā pēta jaunu un sarežģītu mašīnu. Ir jāzina šīs mašīnas daļas, tās galvenās funkcijas, pareizas darbības nosacījumi, traucētas darbības iemesli un daudzas sarežģīti aprakstāmas lietas, kuras tāpat jāzina, lai varētu veikt mašīnas izpēti.
Cilvēka mašīnai ir septiņas atšķirīgas funkcijas:
1.Domāšana (vai intelekts)
2.Jūtas (vai emocijas)
3.Instinktīvā funkcija (viss organisma iekšējais darbs)
4.Kustību funkcija (viss organisma ārējais darbs, kustība telpā utt.).
5.Dzimums (divu principu funkcijas: vīriešu un sieviešu visās to izpausmēs).
6-7.Bez šiem pieciem pastāv vēl divas funkcijas, kurām nav nosaukuma ikdienas valodā un, kas rodas tikai augstākajos stāvokļos. Pirmā –augstākā emocionālā funkcija, kas rodas sevis apziņas stāvoklī, un otrā -augstākā garīgā funkcija, kas rodas objektīvās sevis apziņas stāvoklī. Tā kā mēs neatrodamies šajos apziņas stāvokļos, tad mēs nevaram izpētīt šīs funkcijas vai eksperimentēt ar tām, mēs uzzinām par tām tikai caur tiem, kas sasnieguši un izjutuši tās.
Dažādu tautu reliģiskajā un filozofiskajā literatūrā sastopams daudz mājienu par augstāko apziņas stāvokli un par augstākajām funkcijām. Papildus grūtības to skaidrošanai rada jebkāda augstāko apziņas stāvokļu sadalījuma neesamība. Tas, kas tiek saukts par samadhi vai ekstātisko stāvokli vai apskaidrību, vai daudz mūsdienīgākos darbos par "kosmisko apziņu”, var attiekties gan uz vienu, gan otru –dažreiz uz sevis apziņas gadījumiem, bet dažreiz uz objektīvās apziņas izpausmēm.
Var šķist dīvaini, ka mums ir daudz vairāk materiāla, kas ļauj spriest par augstāko stāvokli, tas ir, par objektīvo apziņu, nevis par starpstāvokli, tas ir sevis apziņu, kaut arī pirmais var sekot tikai otrajam.
Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: sofi (20.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
Skatījumu skaits: 2139 | Atslēgvārdi: augstākā apziņa | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]