Taro burvība

Kas ir mazvērtības komplekss, kā šo nezāli efektīvi iznīdēt
āksim no paša sākuma. Zīdaiņa uzvedību nosaka viņa ķermeņa vajadzības un dziņu izpausmes. Viņš uzņem barību, izvada to, guļ un ir nomodā. Ja mazulim kaut kas nepatīk, viņš protestē raudot. Ja bērns jūtas labi, viņš jau agri spēj savilkt sejas muskuļus smaidā. Tad viņš smaida māmiņai vai svešiniecei, kā arī tam, kas kustas virs gultiņas.
Vēlāk zīdainis tik nekautrīgi spēlējas ar saviem dzimumorgāniem vai izkārnījumiem kā ar grabuli vai savu īkšķi. Tas ir interesanti, un ar to pietiek. Psihoanalītiskajā teorijā šo dziņu izpausmju un vēlēšanos mehānismu apzīmē ar vārdu Tas. Daudzi dzīvnieki netiek pāri šai pakāpei. Pamazām bērns vingrinās „manierēs”: viņš izturas atbilstoši „kodeksam”, savu vecāku vēlmēm. Šis otrais mehānisms tā agrajā eksistencē tiek saukts par Pāri-Es.
Vēlāk mūsu bērns attīsta savu ¬Es, kas, no vienas puses, uztver, ko viņa Tas gribētu, no otras puses, zina, cik tālu Tas vēlmei var pakļauties, nenonākot domstarpībās ar Pāri-Es.
Visas dzīvības princips ir patikas meklēšana un vairīšanās no nepatikas, piemēram, centieni novērst slāpes, instinktīvas seksuālas tieksmes, bailes no neziņas vai apdraudējumiem. Dvēseles dzīļu psiholoģijā izšķiroša loma ir galvenokārt tabuizētam nepatikas guvumam.
Nobriedusi personība pielāgojas realitātei: „Vai es, tātad Es, varu Tas atļaut vēlmju izpildīšanu, un, ja jā, tad kādas būs sekas?” Apkārtējā vide radīs grūtības, tāpēc es varu Tas apmierināt tikai daļu no attiecīgās vēlēšanās. Bērnišķīgā kliegšana un lūpas uzmešana pakļaujas Es lēmumam. Pāri-Es netiek piepūlēts, un Es varbūt padomās, kā turpmāk Tas dziņu enerģijas tomēr bez Pāri-Es frustrēšanas var tikt apmierinātas.
Būt pieaugušam – tas nozīmē kritiskajam Es atstāt vidējo lomu starp Tas prasībām un Pāri-Es morāles priekšstatiem un spēt labi sadzīvot ar šiem lēmumiem. Tautsaimnieks šajā sakarā runā par „atteikšanos no patēriņa vai patēriņa pārvirzi”: es atsakos no trim atvaļinājumiem pie Titi ezera, lai vienreiz dotos uz Tikikakas ezeru...
Kompensācijas māksla pastāv arī spējā neiet bērna īso ceļu uz dziņas apmierināšanu, bet rūpēties par drosmi un izturību garam ceļa gabalam. Lieli mērķi bieži prasa tālus ceļus.
Kādā izmēģinājumā vairākiem bērniem tika iedota šokolādes tāfelīte ar piebildi, ka katrs pēc sešām stundām dabūs vēl vienu tāfelīti, ja pirmā līdz tam laikam nebūs apēsta. Rezultātā vieni to apēda uzreiz, otri, pēc zināma laika, bet trešie gaidīja līdz saņems otru tāfelīti. Pēdējā grupa uzrādīja labākus rezultātus arī spēju un citos personības noteikšanas testos.
Parastais ceļš no mazvērtības kompleksa uz normālas pašvērtības, bezproblēmu vērtības, „bezdzeloņu” vērtības sajūtu ved caur kompensāciju. Par kompensāciju sauc arī medikamentu pašvērtības insuficientes slimībai.

Devas ir dažādas:
• Pašvērtības insuficienci var pārvarēt paša spēkiem. Dēls, kura tēvam ir slikta reputācija, sasprindzina savu gribu, kļūst par panākumiem bagātu darījumu cilvēku un augstu novērtētu darba devēju. Pareizi dozēts.
• Lai „viņiem parādītu”, kāds dodas apmeklēt savas dzimtās vietas, kur stāsta par saviem panākumiem lielajā pasaulē, kuri pastāv tikai viņa fantāzijā. Pārdozēts.
• Pret pašvērtības insuficienci nekas netiek darīts. Frustrācija joprojām pastāv un izgudro visdažādākās reaģēšanas iespējas, taču pēc neilga laika atkal kļūst jūtama. Nekādas medikācijas.

Cilvēki ar stipri insuficientu pašvērtības sajūtu savā piespiedu domāšanā galvenokārt pievēršas salīdzinājumiem. Rezultātā iespējami divi varianti:

1. Man klājas slikti, bet citiem klājas labi.
2. Man klājas slikti, un arī citiem klājas slikti.

Ja no salīdzinājumiem izriet, ka gan mēs, gan citi esam bezvērtīgi, rodas pārnesumi agresivitātes veidā. Ievainotā pašvērtības sajūta aizvietojot uzbrūk sabiedrībai vai indivīdiem, tāpat kā tā atklāti vai slepeni uzbrūk tiem, kuri to kādreiz ir ievainojuši. Iemīļoti domāšanas paraugi tad ir šādi:


• Pasaule ir netaisna.
• Mēs dzīvojam elkoņu sabiedrībā.
• Dzīve ir kā putnu kāpnes – īsas un aptaisītas.
• Citi arī nav tikuši tālu. Nekas vairāk kā šovs.
• Zināšanas? Viss ir vienīgi teorija.
• Tiem tur augšā ir vēl sliktāks raksturs nekā mums te apakšā.
Nekompensēts mazvērtības komplekss pārī ar agresivitāti rada skaudību. Ikviens grib, lai to apskauž. Ja otrs saka, ka apskauž, tad pirmajam tas ir kā medus maize – milzīgs kompliments. Taču insuficientais zina, ka viņu neapskauž, augstākais – nožēlo. Reakcija uz mazvērtības sajūtām vienmēr ir tikai šķietams atrisinājums, turklāt ļoti īslaicīgs. Savukārt kompensācija ir līdzsvara atjaunošana kā ilgstošs atrisinājums. Tā ir pašrealizācija sociāli akceptētās robežās; un, kad mērķis ir sasniegts, vairs nav nekādas vajadzības pēc kompensācijas. Kompensācija pat dod iespēju pasmieties par savām kādreizējām insuficiencēm. Un tas, par ko mēs smejamies, ir zaudējis varu pār mums.
Mazvērtības komplekss ir pārvarēts, ja:
o Es zinu savas nepilnības un to pastāvēšanas cēloni;
o Es zinu savas stiprās puses un lepojos ar to.
o Nejaušas mazvērtības sajūtas mani pamudina tālākai personības attīstībai.
o Es atrodu laiku, jēgu un enerģiju saprāta vadītai dzīves veidošanai.
Nevar noliegt, ka katra cilvēka slepenākā vēlēšanās ir tikt pamanītam, atzītam un no vērtētam – par spīti visām viņa kļūdām un trūkumiem. Ja Es saņem pietiekami daudz svešu un savu atzinību, tas jūtas apmierināts. Un tad apmierinātais Es var domāt par citiem un būt izpalīdzīgs. Uzveikto varbūt var piespiest uz kompromisu, bet pārākais piedāvā kompromisus un pretinieku pārvērš par partneri. Viņš nevis bremzē attīstību, bet virza to uz priekšu, jo viņš ir „spēles noteicējs” .
Mazvērtības komplekss ir pašagresijas veids. Lai īstās vai iedomātās vājās vietas kompensētu ar stiprajām vietām kur citur, insuficientais pārvērš savu pašagresiju svešagresijā. Taču kompensēt – tas nozīmē no verga pārvērsties par tirānu.
Labākzināšana arī var būt neizdevušās kompensācijas veids. Zināšanas ir vara, labākzināšana – vājība. Labākzināšani jādod tā pārākuma sajūta, ko kāds citās jomās nespēj dot.
Cits labākzināšanas veids ir apšaubīšana. Ja es kaut ko nezinu vai nezinu tik daudz, ka varētu kādu koriģēt, es allaž varu viņu apturēt, pajautājot: „Vai esat par to pārliecināts?”, „Kā jūs to zināt?”, „Vai varat to pierādīt?”. Protams, te nav runa par patiesības meklējumiem, bet par varas lietošanu – arī ar kalpa līdzekļiem, kurš izspiež kādas pavēles vai lūguma akceptēšanu.
Pārspīlēta godkārība izpaužas nepareizās sliedēs novirzītā kompensācijā. Lai drošību zaudējušais patiktu, viņam labi jāspēlē sava spēle, jābūt labam aktierim. Godkārīgais izturas tā, ka uz viņu jāskatās, un tad viņš dzer no savu aplūkotāju skatiem ticību sev, ēd no viņu rokām atzinības druskas un piebāž savas ausis pat ar meliem, ja tajos pamanāma kaut vai viena atzinības dzirksts.
Ja vienam godkārīgajam, kāds cits godkārīgais cenšas atņemt „publiku”, tad spalvas ies pa gaisu. Godkārīgais labi orientējas sevis izrādīšanas mākslā. Viņam ir nepieciešama atzinība, kā zivij ūdens, bet, ja kāds cits šo atzinību prasa no viņa, tad var redzēt cik neiedomājami plāna ir viņa āda.
Neizdevušos kompensāciju var racionalizēt. Patiesībā insuficientam neizdevušās kompensācijas gadījumā būtu jāsaka: „Tā vietā, lai savus patiesos vai iedomātos trūkumus izlīdzinātu ar devumu citās jomās un apmierinātu savu pašvērtības sajūtu, es lietoju vienīgi cauri redzamas taktikas – no vājuma imitēju spēku”.
Pastāv divi virskompensācijas veidi:
1. Virskompensācija ar paša spēkiem, ja, piemēram, kādreiz paralizēts cilvēks iegūst olimpisko zeltu skriešanā;
2. Virskompensācija ar svešu spēku, ja, piemēram, kāds zaķpastala ar asinssuņiem grib imponēt kaimiņam.
Par pirmo virskompensāciju. Cilvēks, kurš cieš savu nepilnību dēļ, ne tikai atbrīvojas no savas insuficiences, bet arī rada no tās spēku. Nereti dzīvē ir dzirdēts, ka cilvēki cenšas bailes pārvarēt, dodoties tieši tajās iekšā jeb skatot tās vaigā. Piemēram, kāds vīrietis kļuvis par slavenu izpletņu lēcēju par spīti savām bailēm no augstuma. Tas ir līdzīgi kā ar aizliegto augli, kuru tad noteikti vajag pamēģināt. Kāda britu frontes kareivja bailes Pirmajā pasaules karā bija tik lielas, ka viņš tās vairs nespēja panest un nošāvās, - lūk, virskompensācija, kāda šajā ekstrēmajā formā nepavisam nav retums.
Lielais tenors Mario Lanca vārda tiešā nozīmē noēdās līdz nāvei. Jaunībā viņš bija tik daudz badojies, ka mūžīgās bailes no agrākās nabadzības atgriešanās spieda viņu aprīt neiedomājamus daudzumus ēdamā.
Un jaunais Mārtiņš Luters jau zemes virsū piedzīvoja elles mokas, iedomādamies Dieva neaprēķināmo atriebības kāri un tās sekas. Kad vēl arī viņa draugu pastaigas laikā nospēra zibens, viņš jutās nonācis strupceļa. Starp citu, Luters nebija klāt šinī nelaimes gadījumā, kas palīdzēja formulēt reformatora vēlāko žēlastības mācību, kā apgalvo dievbijīga leģenda.
Nekad bērns nav paklausīgāks kā tad, kad, juzdamies vājš, baidās un glābjas mātes rokās vai pie tēva bikšu staras, jo tad viņš alkst pēc drošības un mierinājuma. Baznīca vēlas, lai visi ticīgie būtu tādi: vāji, mazi savā grēcīgumā, no kura tikai baznīca var viņus atpestīt.
Jau Epikūrs saistīja reliģiju ar bailēm, un Frīdrihs Štrauss uzskatīja, ka laimīgiem cilvēkiem, kuriem nav nekādu vēlēšanos, nezin vai būtu radusies doma par augstāku būtni reliģijas izpratnē. Arī vēl šodien „trūkums māca Dievu lūgt”. Baiļu reliģijas veicinātāja veselu kultūras slāņu apgūšanu un neiedomājamu tiklab indivīda, kā arī sabiedrības attīstību visās dzīves jomās.
Neapzinātas bailes brīvos brīžos attapties, atgūties un tad ieraudzīt atbaidoši tukšu, neapstrādātu lauku tur, kur domāji esam ziedošu dārzu, var izraisīt „bēgšanu” darbā, centienus veidot sevi par darbīgu cilvēku. Pārkompensētas bailes izraisa cilvēkā arī citāda veida nemieru, piemēram, nepacietību, ko tagad glaimojoši sauc par „dzinuli” vai spējām.
Vēlmi imponēt citiem sauc par iedomību. Patikt pašam sev – tas ir lepnums. Ja šie abi faktori nedod vēlamos panākumus, nospraustais mērķis tiek devalvēts, pazemināts.
Ja vēlaties uzzināt, kas ir pašironija, izlasiet nākamo gadījumu no dzīves.
Kad kādam vienacim izšāva veselo aci, viņš tikai pateica: ”Arlabunakti,” – un šajā nolādētajā situācijā darīja visu, ko spēja. Ikviens, kas redzēja aklo uz ielas, viņu apbrīnoja.
Reiz kādā lietainā pirmdienas rītā Rēgensburgā pakāršanai nolemtais izdaudzinātais laupītājs Kneisls, jau karātavu pakājē stāvēdams, sacīja: „Šī nedēļa iesākas patiešām skaisti!”
Mēs varam noņemt cepuri nost šo dzīvošanas un miršanas mākslinieku priekšā! Arī tāpēc, ka viņi mūs māca, ko spēj veikt pārkompensācija aiz godkāres.
Ar naida, skaudības, greizsirdības un patikt kāres sajūtām apkrautais nelabprāt piekar savas frustrācijas pie lielā zvana, jo tas ir tabu. Bet klusībā viņš ir pārliecināts par savu sajūtu patiesīgumu. Par to rūpējas pat visvājākā pašvērtības sajūta. Tagad ir ļoti daudz to, kuriem pārāk maz kas pieder tāds, ar ko viņi varētu lepoties. Tāpēc viņi atrod – pragmatisma nozīmē, ja arī viņi par to nekad neko nav dzirdējuši, - nelielas vērtības, kuras pārvērš par lielām.

Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: sofi (20.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
Skatījumu skaits: 1927 | Atslēgvārdi: mazvērtības komplekss | Reitings: 5.0/1
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]