Pagātne - tavs dvēseles cietums
Ikviena cilvēka dzīve ir ilūziju pilna, droši vien tāpēc, ka īstenība mums šķiet nepanesama. Bet tad pienāk brīdis, kad vairs nespējam dzīvot šajā maldu pasaulē, tā kļūst pārāk šaura un smacīga, īstenība mums kļūst tik nepieciešama, ka par tās zaudēšanu maksājam ar neveiksmēm un slimībām.
Bieži ir dzirdams apgalvojums, tiem, kam ir problēmas, bijusi problemātiska bērnība, mums kaut kas esot pietrūcis un, tas savukārt ir radījis interesi izzināt sevi un citus, tas bijis par iemeslu iet garīgo sevis izzināšanas ceļu.
Savu pagātni mēs nevaram mainīt ne par matu, nevaram pārvēst par nenotikušajiem tos kaitējumus, kas mums nodarīti bērnībā. Taču mēs varam mainīt sevi,” salabot” sevi, atgūt zaudēto integritāti. To mēs varam izdarīt, ja apņemamies tuvāk aplūkot savā ķermenī, garā uzkrātās zināšanas par pagātnes notikumiem un pietuvināt tās savai apziņai. Šis ceļš, protams, ir nepatīkams, taču daudzos gadījumos dod mums iespēju beidzot pamest neredzamo un tomēr tik nežēlīgo bērnības cietumu un no neapzināta pagātnes upura pārtapt par atbildīgu cilvēku, kurš pazīst savu pagātni un sadzīvo ar to.
Tikai caur sevis izzināšanu mēs vara iepazīt citus, ja tu sev esi svešs un neaizsniedzams, kā gan tu spēsi piekļūt otra dvēselei un ielūkoties tajā? Mēs vairs nevaram apstāties šajā procesā, jo tas ir kļuvis par daļu no mums, tā ir mūsu būtība savu un līdzcilvēku dvēseles atbrīvošana no ciešanām un pacelšana jaunā dzīves kvalitātē.
Vairums cilvēku rīkojas gluži pretēji. Viņi neko negrib zināt par savu pagātni un tāpēc nezina arī, ka tā būtībā pastāvīgi nosaka viņu rīcību, jo viņi dzīvo tās neatrisinātajā, no apziņas izstumtajā bērnības situācijā .Viņi nezina, ka baidās un vairās no tādām briesmām, kuras reiz bijušas reālas, taču sen mitējušās tādas būt. Viņus vada neapzinātas jūtas un vajadzības, kuras perversā veidā nereti nosaka gandrīz jebkuru rīcību.
Mūsu izvēlētā misija ir nopietna, jo esam pirmie, kas saņems savās rokās cilvēku, kurš būs pamodies un nonācis līdz vēlmei atbrīvoties no iekšējiem šķēršļiem. Mēs nesam par viņu atbildību, jo no mūsu darba rezultātiem būs atkarīga viņu turpmākā dzīve vai tā paliks nemainīga, vai pat pasliktināsies, vai arī tajā notiks pozitīvas pārmaiņas.
Garīgās prakses praktiķis ir cilvēkam kā dvēseles gans, reiz neaizsniegtais vecāks, drošs un stabils plecs, uz kuru var atbalstīties grūtā brīdī.
Mums ir jābūt cilvēkiem, kuri viegli aizsniedzami un pretimnākoši, jo, kad cilvēks ir noguris no visa un neredz vairs nekur izeju, tad garīgās prakses praktiķis ir kā pēdējā cerība pretī gaismas stariņam.
Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: laimiga (28.05.2012) | Autors: www.stilaparks.lv
Skatījumu skaits: 1406 | Atslēgvārdi: pagātne | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]