• Sākums
  • Sākums » Publikācijas » Dziedniecība » Psiholoģija

    Pārdomās par saskarsmi..
    Lai izvairītos no kļūdām, jāiegūst pieredze. Lai iegūtu pieredzi, jāuztaisa daudz kļūdu. Tas attiecas uz jebkuru dzīves jomu. Speciāli gan tas nav jādara, bet nereti tomēr tā notiek. Katrs cilvēks dzīvo savā pasaulē un izrietoši no savas pasaules pozīcijām „taisa” savas kļūdas. Katra cilvēka iekšējā pasaule ir kā istaba, kurā ir izvietotas dažādas „lietas”. Simbolos runājot, tur ir lietas, kas ir noderīgas, vajadzīgas, ir mazāk vajadzīgas un ir arī krāmi. Mūsu „lietas” vai mūsu „krāmi” ietekmē saskarsmes procesu. Mūsu vērtīgās „lietas” ir- labvēlība, iecietība, atklātība, mīlestība utt., bet mūsu „krāmi”- dusmas, naids, egoisms, lepnība utt., varam paši sastādīt labo un slikto „mantu” sarakstu, lai vieglāk būtu saprast kā „iztīrīt savu istabu” un ieviest kārtību savā PASAULĒ. Tā kā vispārzināms fakts ir, ka mūsu pasaules nepārtraukti saskaras, tad ģenerālā tīrīšana, remontdarbi, uzkopšana ir jāveic pēc iespējas regulārāk. Ja to nedarām, tad varam netieši piesārņot ar nevajadzīgām „grabažām” otra cilvēka pasaules telpu.
    Vai kādreiz aizdomājamies, kā uzvedamies sabiedrībā? Vai pamanām kādu ietekmi mēs atstājam uz citiem cilvēkiem, pazīstamiem un nepazīstamiem, mūsu draugiem, tuviniekiem, bērniem? Vai jums nekad nav gadījies vērot sevi it kā no malas? Stāsta, ka no malas labāk redzams,.. un ko citi redz? Katrs mēs esam ar savām „neirozēm” un sliktajām īpašībām, bet tikai nezin kāpēc, tās savējās ir grūtāk ieraudzīt. Cita cilvēka, pat jums tuva cilvēka pasaule jau ir cita pasaule.
    Psihologs Valerio Albiseti ir sapratis: „...citi cilvēki- tā ir manas izaugsmes, sevis iepazīšanas brieduma vieta. Bet tas ir iespējams vienīgi tad, ja es cienu viņu vērtību, uztveru viņus kā personības, kā neaizskaramas, svētas būtnes. Tikai tā, rēķinoties ar citiem cilvēkiem, es iznīcinu savu hipertrofēto, egoistisko, sevī iemīlējušos, neirotisko, izkropļoto, alkatīgo, manipulēt gribošo „es”.”
    Saskarsme tās ir attiecības. Cilvēku savstarpējās attiecībās pastāv energoinformatīvā mijiedarbība. Mūsu saskarsmi kropļo nepareizs viedoklis par otru cilvēku. Mēs dažkārt ietekmējamies no citu izteiktajiem secinājumiem. Nereti par vienu un to pašu cilvēku var dzirdēt diametrāli pretējus viedokļus, loģiski, ka vērtējumu arī snieguši dažādi pilnīgi atšķirīgi cilvēki. No vienas puses, varbūt kādreiz der „aizlikt aiz auss”, ja kāds par otru kaut ko saka, tādejādi izvairoties no neveiksmīgas komunikācijas, bet no otras puses, nevajadzētu cita cilvēka viedokli par kādu citu uztvert kā neapstrīdamu patiesību. Protams, ka paši neesam „ne par kapeiku” labāki, katrs mēs kaut kā to otru uztveram, atkal runājot līdzībās, mums patīk cilvēkiem „piekarināt birkas”, izdarot savus konsekventos vērtējumus par otru. Mums par katru ir savs viedoklis, piemēram, vienam mēs „piekarinām lapiņu” kurā ir rakstīts „muļķis”, otram „gudrs”, trešajam „.......”,.. ceturtais mums ir...., piektais, sestais, septītais.......utt., dažs vispār saņem „lielu sarakstu” ar miksli. Gadās, ka tās lapiņas mēs paši šad un tad „pārrakstām un piekarinām svaigu lapiņu ar jaunu vērtējumu”, bet gadās, ka novērtētais cilvēks staigā ar to mūsu nemainīgo viedokli-birku, nemaz nenojaušot, ka ir novērtēts. Cilvēki dzīves laikā daudzkārtīgi mainās. Ja mēs nemainīgi vērtējam citus pēc savas personīgās birkas novērtējuma un pie tā turamies, tad iespējams, mūs sagaida smaga vilšanās, kad kādu dienu ieraudzīsim realitāti. Uz otru cilvēku mēs skatāmies no savas „neirozes” pozīcijas un redzam to ko redzam, bet kad „atveram acis” tad redzam to, kas bija sākotnēji jāierauga un jāredz.
    „Daži cilvēki ir kā mākoņi, kad viņu nav-diena ir brīnišķīga!” No saskarsmes nav iespējams izbēgt. Dažkārt cilvēks ir ļoti iedomīgs savā būtībā, un viņa Ego ir sasniedzis tik gigantiskus apmērus, ka telpā vispār vairāk nekam nav vietas. Ikviens dzīvē būs saskāries ar šādu situāciju, kad kāds konkrēts cilvēks parādās pie apvāršņa ar savu „mākoni”, tad fiziski var sajust, kā „zibeņo”, tūlīt sāksies „pērkona dārdi”, sāks „stipri līt” vai „birs krusa”, un ja nokļūstam tur zem tā „mākoņa” tad „sausam” aizbēgt no tās „mākoņzonas” nav iespējams. Kamēr „apžāvējamies” brīžiem paiet diezgan ilgs laiks, kādreiz „samirkuši” staigājam pat vairākas dienas...
    Otrs piemērs, turpinot simboliski variēt,... parādās pie apvāršņa cilvēks- saulīte, vienkārši parādās.. un jau visiem kļūst „silti”. Viss telpā paliek gaišs, pat neko nedarot tas cilvēks tevī un apkārtnē ienes gaismu. Šis cilvēks aiziet, bet telpa gan fiziskā, gan tava garīgā, vēl ilgi sildās pie atstātajiem saules stariem. Šie cilvēki pat var neko neteikt, var neko nedarīt, bet tu jūties kaut kā piepildīts. Tie ir cilvēki, pēc kuru sabiedrības neapzināti visi tiecas, jo kā likums šie cilvēki otrā redzēs tikai to pozitīvo, jo paši tādi ir. Šādi cilvēki saskarsmē nekad nemeklēs otra „blusas”, bet tieši pretēji mēģinās izcelt katrā cilvēkā to, kas viņos ir tas labākais, turklāt tas „saulītēm” sanāk dabiski, bez mazākās piepūles, bez jebkādiem glaimiem vai viltības, jo viņu būtība ir garīga, kas balstīta uz cilvēkmīlestības principa. Iepriekš minētā saulīte ir sildošā, bet ir „saule”, kas nesilda. To varētu nosaukt par mākslīgo sauli, kas dedzina, jo nav dabiska, un kad šī mākslīgā saule pazūd aiz mākoņa, no saskarsmes ar šo „sauli” jūties tā it kā tev vajadzētu pretapdegumu krēmu SOS. Šī ir bīstamā saule. Pēc saules mēs esam noilgojušies un mākslīgā saule mēģina uztaisīties par īsto sauli, bet kā zināms, nekas, kas nav īsts nevar būt patiess. Tā ir tāda spīdēšana bez siltuma. Turklāt, to, ka tā nav patiesa saule ir grūti tā uzreiz saprast, to var tikai sajust, jo tā ārēja spīdēšana ir spoža, bet kā tautā ironizē „skaistums nāk no iekšām”. Par šo „sauli” gribas teikt, labāk būtu palikusi aiz mākoņa. Šī saule ir bīstama vēl ar to, ka nav redzama ārēja „negaisa”, kā iepriekš pieminētajā „mākoņcilvēkā”, it kā samircis neesi, bet jūties slapjāks par slapju. Turklāt tu sajūties vēl sliktāk nekā tad, ja būtu piedzīvojis „krusu”. Pēc tādas saules prasās veldzējošs lietus,.. vai bez simboliem runājot,.. tīri fiziski gribas ieiet dušā un noskaloties. Kurš variants saskarsmē esam mēs paši? Gribētos būt par tām saulītēm un apspīdināt visus, bet kā ir? Ja paši nespīdam sev, tad nevaram spīdēt citiem, izrietoši tev „nespīd” veiksmīga saskarsme.
    Dažkārt ir tāda sajūta, ka mēs runājam dažādās valodās, vai varētu teikt runājam viens otram garām. Cilvēki ir dažādi, izrietoši saskarsmē mēs viens otru uztveram atšķirīgi. Katram ir savs komunicēšanas līmenis, tādēļ lai otrs saprastu, ko tu gribi pateikt ir jārunā tā cilvēka „valodā” kuru viņš saprot un uztver. Protams, pievēršot uzmanību neverbāliem signāliem, lai labāk izprastu kā uzturēt sarunu,.. ja vispār ir nepieciešamība to uzturēt. Saucot lietas īstajos vārdos, šeit ir runa par cilvēkiem, kas mums vienkārši nepatīk, vai arī mēs sociāli, morāli, garīgi vai kā citādi, atrodamies dažādās „ierakumu pusēs”. Nē, runa nav par „karadarbību”, runa ir par atšķirīgu domāšanu un dzīves pozīciju. No cilvēkiem kas mums nepatīk gribas atgaiņāties kā no uzmācīgas mušas, ja to nedarām realitātē, tad domās dažkārt gan. Protams, ja ir tāda situācija, ka saskarsme ir neizbēgama, tad paciešam, jo to diktē pieklājības normas. Lielākoties saskarsme sastāv no sarunām, jo kā gan citādi komunicēsim. Bet, savukārt, par sarunām runājot dažkārt sarunājam tādas sarunas/runas, ka pēc tam ilgi ne runāt, ne sarunāties gribās. Saruna runāšanas pēc!,.. vai runāšana sarunas pēc!,.. vai saruna sarunas pēc!,.. vai runāšana runāšanas pēc!,.. vai vienkāršāk, tautas valodā saucam to par „tarkšķēšanu”. Ja nav ko teikt, tad iesaka, runāt par laika apstākļiem. „Klusēšana- zelts, runāšana- sudrabs”? „Mute kā laidaru vārti”? „Bliež kā ar ložmetēju”? Citi varianti? Acīmredzot sarunas ir „jāved” un jāmāk „vest” vai arī jāmāk klausīties kad nav ko teikt. Gaisma pārvietojas ātrāk par skaņu. Tādēļ daži cilvēki šķiet spīdoši. Līdz brīdim, kad sāk runāt...
    Vēl viena būtiska, saskarsmi traucējoša, cilvēku pazemojoša īpašība ir otra cilvēka aprunāšana viņam klāt neesot. Uztraucoties par cilvēka dvēseli vai katra iekšējo pasauli vai „istabu”, jāsaka, ka šī ir tā īpašība, kas visvairāk piesārņo gan aprunātāju, gan aprunājamo. Protams, ka šajā jomā, lielākā vai mazākā mērā, grēko visi, jo tas ir vienkāršāk, izteikt savu viedokli, lai kāds tas arī nebūtu, zinot, ka klātneesošais cilvēks nevarēs pretargumentēt, un būtībā, tas arī ir galvenais iemesls aprunāšanai, nevēlēšanās dzirdēt otra versiju par kaut ko. Var aprunāt visādi.. ,var aprunāt ļauni, var otru aprunāt garlaicības mākts, vai arī iemesls var būt sakrājušās dusmas pret to otru, var arī bez iemesla vienkārši „uzsist klačiņu”. Aprunāšana nenozīmē kāda viedokļa izteikšanu, kas ir pozitīvs otram, bet runa ir par viedokli, ar kuru gribam sagraut otra iekšējo pasauli, un izcelt savu. Pašiem aprunātājiem gan visvairāk vajadzētu patīrīt savas iekšējās „istabas”.
    Kārena Kingstona grāmatā „Kā atbrīvoties no krāmiem” šo versiju ļoti precīzi atspoguļo: „Nevajag sevi „patīkami satraukt” aprunājot citus! Klačas piesārņo jūsu psihi un parāda vienīgi to, cik maz nozīmīgu notikumu ir jūsu dzīvē. Dzīvojiet paši un ļaujiet dzīvot arī citiem! Neļaujiet ievilkt sevi aprunāšanā, jebkura veida strīdos, neklausieties tenkās vai skandālos. Pieņemiet to par savas dzīves aksiomu, ka nekad neteiksiet par cilvēku kaut ko tādu, ko jūs nevarētu pateikt viņam personiski.”
    Vispārzināma patiesība, bet kā „mēle niez” izteikties,.. un kā tad tur bija par to „skabargu” otra acī, un „baļķi” savējā? Saprotams, ka vienmēr jau gribas ar rādītājpirkstu norādīt otra virzienā. Kad gribas aprunāt...darām tā- „kožam mēlē”.. ak!,.. „nabaga” mūsu mēle!
    Gadās, ka ir situācija, kad nav iespējams neatrasties tādu cilvēku sabiedrībā, kurā tiek meklētas „blusas” klātneesošajiem un gadās arī klātesošajiem cilvēkiem, un tu līdz ar to esi „spiests” atrasties aprunāšanas „epicentrā”, tādā situācijā vajadzētu mēģināt savu pasauli atdalīt/norobežot,.. sevi garīgi pacelt uz augstāka līmeņa. Ja tu stāvi pāri visām šīm „blusu” meklēšanu nodarbēm, tad tava enerģētiskā sistēma vienkārši nepiedalīsies tajos procesos, kur kāds tevi apzināti vai neapzināti mēģinās ievilkt.
    Kuthumi: „ Iedomājieties, ka jūs nokļūstat cilvēku kaislību nokaitētā situācijā un jūs arī iesaistāties šajā procesā. Un tad, ja jūs vēl saglabājat kontroli pār sevi, jūs atceraties jūsu ātrās vibrāciju paaugstināšanas praksi un koncentrējaties uz jūsu reālo daļu. Kas notiek ārpus jums? Visas vētras un negatīvās enerģijas paliek zemāk par jūsu apziņas līmeni un jūs neskar. Jūs kļūstat neredzams tiem cilvēkiem, kas tikko kā meta uz jums zibeņus un pērkonus. Viņiem kļūst neinteresanti turpināt viņu nodarbības un viņi vai nu norimst vai pievērš savu uzmanību citam priekšmetam.”
    Cilvēki, kuri cenšas izraisīt negatīvus noskaņojumus, mēģina tikt klāt jūsu enerģētiskajam potenciālam, jo pozitīvi lādēts cilvēks ir enerģētiski brīvs. Viņam nav nepieciešamības uzlādēties no „surogātinformācijas”, bet atliek tikai viņam kaut uz mirkli zaudēt modrību, jo spiediens ir milzīgs, un kļūt vājam, tā uzreiz situācija mainās. Šajā situācijā ieslēdzas enerģētiskā vampīrisma metode, tava enerģija aizceļo uz „svešām mājām”. Tu esi „pabarojis” otru cilvēku, bet tev pašam paliek tā skumji un nesaprotami, tu jūties tāds tā kā saņurcīts, jo tikko ar tevi viss bija kārtībā. Savukārt, „ēdienu” saņēmušais paliek tāds žiperīgāks, gadās, ka steidzīgi atvadās un iet meklēt jaunu devu, ar domu, ka varbūt vēl kāds zaudēs modrību, bet ja nē, tad konkrētajai dienai būs gana. Pieminot, „mākoņcilvēku” un „sauli”-2, ir pilnīgi skaidri saredzams motīvs, tikai viena „vampīra” taktika ir atņemt tev enerģiju agresīvā veidā, bet otrs „vampīrs” to pašu izdara pieklājīgi „smalkā” veidā, bet abos gadījumos pierādīt neko nav iespējams, jo neredzamas lietas var tikai sajust. „Barotājam” arī gribās tikt prom no „virtuves” vietas, bet citu iemeslu dēļ, lai tiktu skaidrībā, kas īsti ir noticis un varbūt intuitīvi jūtot, ka situācija var atkārtoties ja atnāks vēl kāds „ēdelīgais”...
    Saskarsmē būtiski ir atcerēties- Ko sēsi, to pļausi, var pārfrāzējot, kā sauksi tā atsauksies. Visiem zināma gudrība vēsta- Nedari otram to, ko tu negribi lai tev dara, vai pārfrāzējot, dari otram to, ko tu gribi lai tev dara. Būtu ieteicams katram, tīrīt savu garīgo „istabu” regulāri, bet labāk nepiesārņot to vispār, uzturēt garīgo telpu tīru vienmēr,... un citiem ieteikt darīt to pašu, savās fiziskajās telpās mēs taču veicam regulārus uzkošanas darbus.
    V.Siņeļņikovs secina: „Ja gribat dzīvot tīrā un skaistā pasaulē, tad sāciet ar sevi. Padariet tīru savu pasauli. Attīriet no agresijas savas domas un savu zemapziņas programmu. Ārējo skaistumu (tīru ķermeni, apģērbu, gultu, tīrību mājā, tīrību attiecībās ar citiem cilvēkiem) savienojiet ar iekšējo tīrību (skaidrām sirdsdomām). Komunicējot ar citiem cilvēkiem, lieciet lietā skaidras sirdsdomas un pieņemiet citu cilvēku pasaules uzskatu. Katrs cilvēks dzīvo savā pasaulē. Cieniet cita cilvēka pasauli.”
    Saskarsmē ir tikai viens noteikums, ir jāciena cita cilvēka PASAULI.
    Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: laimiga (31.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
    Skatījumu skaits: 730 | Komentāri: 2 | Atslēgvārdi: saskarsme | Reitings: 0.0/0
    Komentāru kopskaits: 2
    0
    1  
    16.07.2011
    1. Sanita (Grantine)
    Ļoti labs rakstiņš, ir vērts izlasīt, pat sevi kādreiz manīju,kad runāju par citiem cilvēkiem,dabūju izjust pate uz savas ādas, tāpēc nevajadzēu spriest par citu dzīvēm,dzīvojiet savējo, un tiešām iemācīties turēt sauli savā sirdī, un tiešām nav nekāds brīnums ka cilvēki apkārt daudz parādās,jo saule kā siltuma nesēja,pēc kā ikkatrs tiecās un meklē, tā ir kā mīlestība pret apkartējiem un visu dzīvo kurā tu tikai audz. Lai katrā majo sava saulīte

    0
    2  
    3 Viss atkarīgs no tā vai dzīvojam un rīkojamies pareizi. Iespējams atbildes atradīsiet šeit: LINKS

    Vārds *:
    Email *:
    Kods *: