• Sākums
  • Sākums » Publikācijas » Dziedniecība » Psiholoģija

    Sarkano acu slimība- skaudība
     

    Vai esat pamanījuši, ka greizsirdība un sevis žēlošana ir tā pati skaudība, tikai citā formātā? Dzimstot Dievs mums katram ir devis savu iekšējo – dievišķo Sauli, kas mīt mūsu saules pinumā. Skaudība ir tā, kas šo sauli aizēno. Ja dienu no dienas debesis ir apmākušās un līst, izturēt dzīvi bez saules siltuma un gaismas mums ir ļoti grūti. Drīz vien pazūd dzīvesprieks, pamazām uzrodas depresija. Tas pats notiek arī tad, kad skaudības mākonis aiziet priekšā mūsu iekšējai Saulei.
    Skaudību mēdz dēvēt arī par „sarkano acu slimību”. Tā pārvērš visu labo sliktā, apkārtējo prieku - personiskajā aizkaitināmībā, citu panākumus un priekšrocības – personiskos zaudējumos. Turklāt, to parasti cenšas slēpt, jo tā uzskatāmi demonstrē cilvēka bezspēcību iegūt to, kas piemīt otram. Kā teicis Sai Baba: „Skaudība rodas tad, kad cilvēks nav vēl apzinājies savas iespējas.”
    Skaudībai mēdz būt dažādas nokrāsas. Tā mēdz būt ne tikai „melna”, kas rada aprobežotu ļaunumu, bet arī „balta”, kuras gadījumā dominējošais ir prieks par otru cilvēku. Latīņu valodā vārds skaudība – livor, nozīmē „zilgme, sazilējums”. Krievu valodā saka par kādu, ka tas no skaudības ir kļuvis zaļš, latvieši, - ka tas ir kļuvis vai balts aiz skaudības. Angļi skauģus sauc par zaļačiem. Bet Ķīnā skaudībai tiek piešķirta sarkanā nokrāsa un ķīnieši to dēvē par „sarkano acu slimību”.
    Kas tad ir skaudība, no kurienes tā rodas un kā ar to tikt galā? Kā cilvēcē ir iemājojusi skaudība? Vai tā ir iedzimtība īpašība, vai tāda, kura cilvēkā veidojas? Uz šiem un citiem jautājumiem meklēsim atbildes tālāk.
    Cilvēka dvēsele nonāk uz zemes ar mērķi iegūt jaunu pieredzi un zināšanas. Tikai iemiesojoties cilvēka ķermenī, dvēsele var sevi pilnveidot. Tāpēc katrs mēs noteiktu laika posmu esam skolēns.
    Cilvēks ierodas uz zemes ar tukšām rokām, bet ar noteiktām jau noformētām īpašībām. Ja cilvēks jau iepriekšējos iemiesojumos ir sevī uzkrājis skaudību, tad viņš piedzimst atbilstošā vidē – valstī, pilsētā, ģimenē, apstākļos, kas veicina skaudību. Viņam ir jāiemācas dzīvot bez skaudības, apjēgt tās rašanos, mainīt savus uzstādījumus un dogmas, iemantot sev citas daudz saprātīgākās vērtības, kļūt nedaudz prātīgākam.
    Katram mums dzīvē ir savs ceļš ejams: personiskais, ģimenes, profesionālais. Bez sevis realizācijas cilvēks izjūt lielu tukšumu, vilšanos un neapmierinātību. Šīs sajūtas liek cilvēkam visu laiku kaut ko meklēt. Bet ja cilvēks nezina, kas viņš ir, kā viņš ir uzbūvēts, pēc kādiem likumiem viņš attīstās, kas baro viņa dvēseli, pēc kā tiecas sirds, ko nozīmē dzīvot ar Dievu, - viņš meklē ārpusē. Viņš neapzinās sevi, savas patiesās vēlmes un vajadzības. Citu panākumi un laime ieved viņu kārdināšanā. Viņš sāk būvēt savu dzīvi tā, lai tā ir pilnībā orientēta uz citu vajadzībām, atkarīga no citu prieka avotiem, citu vērtējuma. Viņš vēlas, lai viņam būtu viss, kas ir citiem. Tāds cilvēks sāk atdarināt svešas dzīves. Bet kā to ir noteicis Tēvs, katram mums ir savs patiesais ceļš ejams. Imitējot citu dzīves, cilvēka dvēsele neattīstās un negūst prieku, viņa sirds sažņaudzas un skumst. Pat tad, ja viņš ir ieguvis sev kādus materiālos labumus, cilvēks vienalga izjūt tukšumu, apjukumu un nepārliecinātību. To visu „sagremot” un pārdzīvot, viņam ir ļoti grūti, viņš sevi nesaprot, tāpēc dusmojas, izjūt sarūgtinājumu un neredz savai dzīvei jēgu.
    Tādam cilvēkam ir ļoti grūti skatīties uz citu piepildījumu un laimi, jo tajā brīdī viņš izjūt sevis, kā cilvēka, nepilnvērtīgumu.
    Latviešu valodā vārdam skaudība ir šādi sinonīmi – nenosliecība, nenovēlība, nenovīdība, greizsirdība. Senais latviešu vārds „vīdēt” nozīmē - redzēt, saskatīt, manīt. Ne-novīdēt, ne-novēlet nozīmē - „, ne vēlu citam laimi, ne arī vēlos to redzēt laimīgu”. Neprotot ieraudzīt savu ceļu, nevēloties iegūt savu laimi, cilvēks nevēlas redzēt arī cita laimīgo dzīvi.
    Šķiet, ka tiem no mums, kuriem ir slikta redze, kuru acis atsakās redzēt, ir vērts aizdomāties, no kurienes tad ceļas šī mūsu problēma. Var būt prātīgāk būtu nevis tūlīt likties zem ķirurga naža, bet gan vispirms pacensties apjēgt, kādu svarīgu ziņu mums sūta pašu acis.
    Bet kāpēc skaudība tiek uzskatīta par grēku? Tiek uzskatīts, ka sportā, mākslā, zinātnē skaudība vienmēr ir bijusi kā stimuls uzvarai. Pats cilvēces progress lielā mērā ir parādā skaudībai. Piemēram, cilvēku greizsirdība uz putniem ir veicinājusi lidmašīnas radīšanu, bet skaudība pret zivīm – stimulējusi akvalanga izgudrošanu.
    Skaudība jau ir pastāvējusi pirms cilvēka rašanās. Lucifers – kritušais ķerubs, ar skaudību skatījās uz Tēvu. Viņš gribēja kļūt vēl augstāks par Visaugstāko un iemantot viņa slavu. Te arī sākās viņa ceļš projām no Tēva, viņa krišana.
    Kristietībā skaudība tiek uzskatīta par vienu no septiņiem nāves grēkiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tas kurš apskauž ir pārliecināts par to, ka Dievs ir izveidojis nepareizu kārtību. Tādā veidā skauģis izvirza pretenzijas pret Dievu. Viņš nav apmierināts – viņam nevar samierināties ar Dieva prātu, tātad - gribu, viņš paziņo: „nevis Tavs Tēva prāts lai notiek, bet MANĒJAIS”. Tādā veidā, viņš līdzīgi Luciferam stāda sevi augstāk par pašu Radītāju.
    Skaudības varā nonācis cilvēks, nokļūst ilūzijā un pašapmānā, ka pasaule un dzīve ir uzbūvēta netaisnīgi.
    Ir teiciens „balta skaudība”. Diez vai arī šī, tā saucamā, „baltā” skaudība var būt konstruktīva. Celsme un jaunrade nav iespējama skaužot.
    Skaudība un progress ir pilnīgi pretstati. Bieži vien cilvēks rīkojas nevis kaut kā labuma vārdā, bet gan pretēji - tieši par spīti kaut kam, ļaunu nolūku vadīts. Jau pati motivācija liecina par to, ka cilvēks kalpo ļaunumam, ziedo tam savu spēku un dzīvības enerģiju. Cilvēces progress - , pirmkārt, tas ir paša cilvēka progress un viņa virzība pie Dieva. Skaužot, cilvēks nemīl, nepazīst un neciena sevi. Viņš kalpo tam, kas barojas no agresijas un naida. Skaudība cilvēku var mudināt uz darbību un panākumu gūšanu, tomēr, tiecoties uz panākumiem, kas balstīti uz skaudību, paša cilvēka būtība iet bojā, viņš kļūst par niecību.
    Tā ir apbrīna, kas cilvēku ir mudinājusi radīt labāko. Cilvēks apbrīnoja putnu spēju lidot un zivju zemūdens dzīvi, un tas viņu mudināja izdomāt, kā to visu izbaudīt, bet savā cilvēkam vien raksturīgā veidā. Cilvēkā iemājo prieka pilnas jūtas, pie viņa atnāk gaišas domas, viņā rodas vēlme radīt, viņam rodas idejas, kas iedvesmo viņu pašu un visus apkārtējos. Tikai apbrīnas un iedvesmas brīdī cilvēks ir spējīgs kaut ko radīt, sekmēt visa apkārtesošā attīstību, turklāt, pats progresē.
    Var apskaust, turklāt arī vēl skaisties, neieredzēt, apvainoties uz visu dzīvi un, balstoties uz šiem nedrošajiem pamatiem, kaut ko radīt. Bet var arī apbrīnot, gūt iedvesmu un ar prieku radīt ko līdzīgu. Ārēji sasniegtais mērķis izskatīsies tā pat, bet tā iekšējais piepildījums būs pilnīgi atšķirīgs. Skaužot, cilvēks otru noliedz, saka viņam „NĒ”, kļūst niecīgāks un nabagāks. Viņš ir gatavs jebkurā veidā otru iznīcināt, tai pat laikā iznīcinot pats sevi. Viņa galvenais mērķis – kļūt labākam par to, kuru viņš apskauž. Kaut ko sasniedzot, viņš ir orientēts uz citiem. Savukārt, izjūtot apbrīnu, cilvēks saka „JĀ” tam, kuru viņš apbrīno, viņš mācās no viņa, kļūst labāks un bagātinās.
    Mēdz teikt, ka skauģi izdala „psiholoģisko indi”, kuru ar domu palīdzību vērš pret sava naida upuri. Vai tas nav kaitīgi veselībai? Un kurš patiesībā vairāk no tā cieš – naida objekts, vai pats skauģis?
    Cilvēks esot radīts tā, ka indes, kas izdalās viņa domu vai jūtu rezultātā, pirmkārt, ir bīstamas viņam pašam. Viņš pats ar tām saindējas un sevi izposta. Bieži vien cilvēki grib zināt, kā sevi pasargāt no citu cilvēku negatīvām izpausmēm. Atbilde ir – ne kā. Ja tu dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu, tad tu esi kontaktā ar savu Radītāju - Tēvu. Ja esi Tēva paspārnē, kas un kurš gan tev varētu kaitēt!? Lai arī cik daudz naida skauģis tev sūtītu – tas kā bumerangs atgriežas pie viņa paša un saindē viņu aizvien dziļāk un dziļāk. Tā kā tiem, kas dzīvo saskaņā ar savu sirdi un sniedz prieku apkārtējiem, nav no kā bīties. Bet, ja cilvēks dzīvo un darbojas balstoties uz svešām vērtībām un uzstādījumiem, konkurences un naidpilnā atmosfērā, tad nostrādā vienlīdzīgas apmaiņas princips. Līdzīgais pievelk līdzīgo.
    Vai skaudība ar gadiem atslābst? Izrādās, ka skaudība pamet cilvēku tad, kad tas pieņemas prātā. Cilvēka gadu daudzums nav viņa saprātīguma rādītājs. Ir zinātne, kas nodarbojas ar cilvēka čakru pētniecību. Tā min, ka būtisks rādītājs cilvēka dzīvē ir 49 gadi. Līdz šim vecumā cilvēkam ir jāiemanto gudrību, pretējā gadījumā viņš sāk krist vecuma marasmā. Vidējā gadu gājuma cilvēki, kuri ir gājuši tiem svešu ceļu, kuru sasniegumu pamatā ir bijusi skaudība, pusmūžā izjūt dziļu iekšējo neapmierinātību, pat tādā gadījumā, ja materiālajā ziņā viņi ir daudz sasnieguši. Viņu dvēsele sāk raudāt, bet viņu sirds nīkst arā un mokās par sev paredzēto, bet neīstenoto misiju, skaidri norādot uz to, ka ir pēdējais brīdis nostāties uz sava īstā, pareizā dzīves ceļa. Kā likums, šādi cilvēki ļoti baidās no nāves. Nespējot sevi apzināties kā cilvēku, kā vīrieti, kā sievieti, neapzinoties savus cilvēciskās eksistences pamatus un mērķus, cilvēks atkal sāk meklēt piepildījumu materiālajā pasaulē. Vīrieši iekrīt ilūzijā, ka viņu dzīvi padarīs laimīgu kāds cits vai kaut kas. Viņi pērk dārgas rotaļlietas – mašīnas, kuģus, meitenes, naivi cerot, ka tas viss aizpildīs dvēselē radušos tukšuma sajūtu. Arī sievietes, kas savu dzīvi ir būvējušās uz skaudības pamatiem, pārdodot un nododot savu dvēseli un sirdi, pusmūžā izjūt lielu vilšanos un neapmierinātību, un arī mēģina kaut kā tikt ar to galā. Apskaužot jaunākas un skaistākas sievietes par to ārējo pievilcību, šo pašu jūtu mudinātas, viņas skrien pie plastiskajiem ķirurgiem, lai sagraizītu savas sejas un figūras. Tādā veidā viņas ar savu rīcību skaidri nodemonstrē to, cik savos gados viņas patiesībā ir tālu no saprātīguma, visai pasaulei skaidri parādot savas dzīves cilvēcisko nespēju un sakāvi. Bet ir arī cilvēki, kuri skauž daudz slinkāk. Viņu dzīves devīze ir: „Ak Dievs, man neko nevajagas, ka tik citiem nekas netiktu!”
    Bet kas tad vīriešiem un sievietēm visvairāk skauž? Cilvēki vienmēr apskauž tos, kas ir laimīgi, dzīvo mīlestībā, piepildot savu cilvēcisko sūtību. Pirmkārt, cilvēkam ļoti būtiski ir tas, lai viņš dzīvotu atbilstoši savam dzimumam – saskaņā ar savu vīrišķo vai sievišķo pirmsākumu. Daudzi šo spēju ir pazaudējuši un dzīvo ne īsti vīrieša, ne sievietes dzīvi, iemiesojot sevī, tā saucamo, nekatro dzimumu. Lai cik tas būtu skumji, bet tā ir patiesība. Sievietes mūsdienās dzīvo ar vīrišķām vibrācijām, spēlējot vīriešu lomas un ieņemot vīriešu vietas. Tai pat laikā vīrieši ne bez mazākiem panākumiem apgūst sievišķās lomas. Pusmūžā viņi ārēji jau ir sākuši līdzināties vidējā dzimumam pārstāvjiem ar līdzīgiem nenosakāma dzimuma bezformīgiem ķermeņiem, kuri, savukārt, tiek piesegti ar vienāda piegriezuma apģērba gabaliem.
    Cilvēks, kurš no radītāja ir saņēmi sievietes ķermeni, bet nav pratis to izmantot, apskauž īstas Sievietes, kuras gan ārēji, gan iekšēji ar visu savu būtību, izskatu un uzvedību pauž sievišķību, sievišķo sākotni. Nav ne kā skumjāka, kā vērot, kā sieviete pārvēršas par izkropļotu nožēlojamu vīrieša kopiju. Viņa metas cīņā un konkurē ar citām sievietēm un vīriešiem. Šādai sievietei galvenais ir materiālā labklājība, viņa iekaro biznesu un pievelk savām uzvarām sievietēm līdzīgus vīriešus. Turklāt viņa apskauž tās sievietes, kas dzīvo mīlestībā, un kuru laimīgās acis izstaro neparastu mirdzumu, kas aizēno pat visdārgāko akmeņu mirdzumu.
    Cilvēks, kurš dzimstot ir ieguvis vīrieša ķermeni, kas tiek piepildīts ar sievišķo enerģiju, arī izjutīs skaudību. Iņ enerģija vīrieša ķermenī transformējas un izplūst vīrišķībai neatbilstošos veidos: vīrieši kļūst pārmēru pļāpīgi, skandalē, ir ātras dabas un iekarsīgi. Viņi pin intrigas, viņu sarunas sastāv no klačām un vaimanām, viņi ir bailīgi, gļēvi, lai kaut ko panāktu, izmanto viltību un izmanību. Piesaista sev apkārtējo uzmanību nevis ar vīrišķīgu rīcību, bet gan ar košu apģērbu vai, sievietēm raksturīgi, pārmēra koptu ķermeni. Viņiem nav saprātīguma un savas dzīves filozofijas, viņi balstās uz kaut kur dzirdēto vai atražo to, ko citi ir teikuši. Nespēj apjēgt savu vīrišķo būtību, nezina, ko nozīmē būt vīrietim, neprot paļauties uz savu veselo saprātu un radīt apkārtējo labklājību, orientējoties uz savām iekšējām vērtībām. Viņi apskauž īstus vīriešus.
    Kā atbrīvoties no šī trūkuma? Skaudība, tā pat kā visas pārējās kaites, patiesībā cilvēkam ir palīdzoša un dziedējoša. Ar savu klātbūtni tā vēsta: „Tu ej nepareizā virzienā, jo mēģini vai vēlies imitēt kādā cita dzīvi”. Visām kaitēm, tai skaitā arī skaudībai ir tikai vienas zāles, - dzīvot saskaņā ar sevi, bet tas nozīmē – pateikt „JĀ” savai dzīvei. Sekot savai sirds balsij - saskatīt priekš sevis jēgu tajā, ko tu dari, nevis darīt to priekš ģimenes, vecākiem, bērniem, partneriem, bet gan priekš sevis paša. Ļoti svarīgi, ir balstīties uz vērtībām, kas, savukārt, balstās uz kādu mācību, kas nes gaismu un vairo saprātu. Galvenais universālais ārstniecības līdzeklis pret skaudību ir – apjēgt savu cilvēcisko būtību, sadzirdēt savas dvēseles vajadzības un vēlmes. Tām sekojot un dzīvojot ar sirdi, cilvēks iemanto dzīves jēgu, prieku un laimi.

    Kategorija: Psiholoģija | Pievienoja: laimiga (31.05.2012) | Autors: www.reikinet.lv
    Skatījumu skaits: 693 | Atslēgvārdi: Skaudība | Reitings: 0.0/0
    Komentāru kopskaits: 0
    Vārds *:
    Email *:
    Kods *: