Taro burvība

Ikdienišķā maģija ( 2.daļa )
Otrais loks - saimniecība, mājas.

Visas ēkas tika aizsargātas no ļaunajiem gariem. Aiz pakšiem sprauda pīlādžu zarus, zem sliekšņa kaisīja sāli, uz durvīm un logiem vilka lietuvēna un citus krustus. Pret raganām un skauģiem varēja nodrošināties, pirmkārt, saspraužot jumtā, virs durvīm un logiem asus priekšmetus - izkaptis, adatas, zobenus, nažus. Protams, mājas vajadzēja arī apvārdot: "Skrien ragana šķērsu gaisu, manu kūti neaiztiec, mana kūts dzelžiem kalta, adatām jumti jumti." Varēja apnest ap māju trīs reizes diegu, katru reizi iesienot trīs mezglus un skaitot: "te es iesienu raganas un burvjus". Pēc tam šo diegu vajadzēja piesiet mežā pie koka, atkārtojot tos pašus vārdus. Lai pūķis netiktu klētī, tad pie klēts lodziņa jāpakar veca rata rumba, kas no abiem galiem aizbāzta ar sērmūkšļa tapām. Tāda ratu rumba līdz arī pret raganām, lietuvēniem un burvjiem.

Mājas mēdza sargāt arī pret zagļiem. Ēkas iekšpusē virs durvīm jāiesprauž nazis. Ap ēkām un citu mantību apnesa saktu no miroņa krekla, tad to iesprauda kaut kur stūrītī. Ņem dziju, kurā mironim pie locekļiem turot četri mezgli samesti. To dziju sien ap mantu, pie kuras tad zaglis droši piesiets. Šādu dziju nevar arī nozaudēt. Zagļa piesiešanas vārdi: „Lai debess ir kā cepure uz tavas galvas un zeme kā kurpes pie tavām kājām. Stāvi un nekusties no vietas, kamēr es pats tevi atlaižu". Ja kāda manta ir apvārdota, ka pie tās zaglis piesienas, tad to tomēr var nozagt, ja izvelk kreklu no biksēm, uzvelk to uz galvas un ņem to lietu caur kāju starpu. (Tas nelīdz, ja pie mantas esi jau piesējies.)

Ņem vecu rumbu, aizķīlē abus galus ar ķīļiem. Aiznes to uz avotu vai upi un saka: „Tā lai tā cilvēka sirds puto kā tā rumba." Zaglis nekur neatradīs miera, kamēr nebūs nozagto mantu atnesis atpakaļ. Šāda ratu rumba der arī pret burvjiem, tādā gadījumā rumbā iekšā jāieliek lupatiņa no burvja drēbēm.

Tā kā mājas tika celtas no koka un apjumtas ar salmiem, niedrēm vai šķindeļiem, tās bija ļoti jāsargā no uguns. Jau pamatos, kā arī spārēs, cirta ugunskrustus, ļoti sargāja pašu uguni. Starp spārēm iesprauda sērmūkšļa zariņu, lai zibens neiesper. Ja nu zibens tomēr iespēra, šādu ugunsgrēku varēja nodzēst tikai ar pienu. Uguni kurot, saka: "Dedzies mana uguntiņa, es tev došu baltu vistu ar visiem cālīšiem", apraušot vakarā: "čuči mana uguntiņa kā pelīte midzenī, neaun kājiņas, necel spārniņus". Cilvēki ticēja, ka pavardā dzīvo Ugunsmāte, tādēļ šo uguni ļoti sargāja, baidījās to aizvainot. Vārot ēst, pirmo kumosu ielēja ugunij par ziedojumu, ugunij vakarā ļāva izdegt, nevis lēja ar ūdeni, nekādā gadījumā nebikstīja to ar kāju vai nespļāva tajā, citādi Ugunsmāte sakot: "Drīz celšos! Drīz celšos!" Lai uguns nemetas, jaunai mājai skaitīja šādus vārdus: "Uguns māte, uguns māte, ar tiem zelta lindrakiem, vara slota rokā, sit un slaki, sit un slaki, lai iznīkst nelaimīte kā uguņu dzirkstelīte" - ejot apkārt mājai un apslakot ar ūdeni. Uguni nekad nedod, bet lūdzējam atļauj to paņemt ar savu roku, citādi laimi atdod un noburt var. Vārdi pret apdegumiem: "Nu vardīte guni kūra Uz pelēka akmentiņa, Kļava lapa nosadzisa Ne plēnīte neplēnēja".

Tika uzskatīts, ka aiz krāsns vai arī vecā kokā vai drupās māju robežās dzīvo mājas kungs vai mājas dievs. To baroja tikai saimnieks vai (retāk) saimniece, viņam ziedoja pirmos kumosus no ikviena svētku mielasta vai pirmās ražas - maizes, alus, kāpostiem. Viņam ziedoja arī naudu un dzīparus, ja saslima lopi vai cilvēki, vai arī vienkārši vajadzēja kaut kam labi izdoties.

Skatoties lielo daudzumu čūsku vārdu, jāsecina, ka tās agrāk bijušas viena vienīga sērga. Lai čūskas nenāk mājās, 9x pēdu pie pēdas apstaigā sētu, skaitot čūsku vārdus, piemēram: "Dzelzs vīrs iet pa purvu, tērauda zābaki, vara josta, sudraba zobens. Mūkat odzes spanganās, nu jūs kapās gabalu gabalos". Vai arī: "Melnais, rudais, raibais, strīpainais, krūmu guļa, lapu ložņa, cērt praulā, cērt akmenī, ne lopam, ne cilvēkam". Ejot mežā, skaļi jāsakot: "Tinaties pa kokiem, vijaties pa saknēm, kā zirga pinekļi, kā veci striķi!" Kam ir ar nātniem autiem apautas kājas, tam čūskas nekož. Lai nosistu: "Guli, guli, tu esi plika, tev vajaga apģērba". Ja čūska bija iekodusi, lika virsū zemi, pašas čūskas ādu vai miesu, vai dzīvu zaļo vardi, un skaitīja dažādus vārdus, teiksim: "Bezzobis guļ kārklu krūmā; bezzobi nāc ārā no kārklu krūma, lai sapūst sāpe kā kārklu lapa, lai saplok pampums kā vilnas lēkša."

Tā kā zemnieku labklājība bija atkarīga no lopiem, arī tie tika sargāti ar dažādiem līdzekļiem. Galvenokārt lopi bija jāsargā pret lietuvēniem, raganām un skauģiem. Pret lietuvēniem derēja lietuvēna krusts vai lopam virs muguras piesieta izkapts. Pret raganām, kā jau minēju, visādas asas lietas un vārdi. Latvieši ticēja, ka skauģi ir cilvēki ar ļaunām acīm, kas labumu var noskaust. Tādēļ svešiniekus kūtīs neveda, sargāja lopus, it sevišķi jaunos, kādam rādīt, pienu nesa tikai apsegtos traukos, lopiem mazgāja muguras ar dažādu zāļu novārījumu un tā tālāk. Ja nu kāds cilvēks tomēr skaļi slavē otra mantu, teiksim: "vai, kāds tev skaists zirgs!" vai "Raženi mieži!", vai "Skaists bērns!", tad vajagot atbildēt "Smuks kā tava pakaļa", vai "dirs spaļos", vai "pipari tev uz mēles". "Aizslēdz, Dieviņ, skauģa acis, dzelzu atslēgām, tērauda pederēm". Lai noņemtu noskaudumu, jāņem 3 šķipsnas no 3 paslieksnēm, 3 sarkanas ogles un jāmet ūdenī, tad ar šo ūdeni noskaustais cilvēks vai lops jānomazgā.
Kategorija: Maģija | Pievienoja: laimiga (25.04.2012) | Autors: Fantāzijas un fantastikas biedrība
Skatījumu skaits: 3190 | Atslēgvārdi: Ikdienišķā maģija | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]