Taro burvība

Vārda spēks
Lai ar ko mēs nodarbotos, lai ko arī darītu, mēs neizbēgami izmantojam valodu. Mēs to lietojam saziņā, mēs to lietojam, lai izpaustu savas jūtas un ne tikai tāpēc. Valoda un vārds caurauž visus cilvēka esības aspektus.
Reizēm viens vienīgs vārds var sagraut ģimeni, atņemt pēdējo cerību uz izveseļošanos. Bet reizēm vārds var patiešām radīt brīnumus. Tas var izdziedināt bezcerīgi slimu cilvēku, piešķirt dzīvei jaunu jēgu.
Nabadzīga un izkropļota valoda ierobežo mūsu dzīvi un sagrauj mūsu izredzes uz laimi un panākumiem. Valoda – tā ir gudrības krātuve, tas līdzeklis, ar kura palīdzību tūkstošiem gadu ir saglabājusies mūsu senču dzīves pieredze un nodota mums.
Vārds un tā spēks, nozīme un atbildība. Jāņa evaņģēlijs sākas ar to, ka tiek pasludināts, ka iesākumā bija vārds un ka tas patiesībā bija Dievs. Šis iesākuma vārds apzīmē radīšanu. Bet turpmāk visur klāt ir vārds kā nesējs. Tā ir sēkla, ola, formula, informācija, impulss, atklāsme – kā nu kurā situācijā un kurā zinātnē mēs to nosaucam.
Vispirms, pašu tuvāko cilvēku vidū, mēs vārdos izsakām viens otram mīlestību un pēc tam ar to dzīvojam. Vai mēs uzturam spēkā savus vārdus, vai ar laiku tie it kā pazūd?
Mums ir dota iespēja katru jaunu dienu iesākt ar vārdu vai vārdiem, stiprinot un uzturot savos tuvākajos ticību un arī prieku par mūsu attiecību stiprumu.
Ar vārdiem mēs mācām savus bērnus, nododam pieredzi, bet šeit mūsu vārdi nesaraujami saslēdzas ar darbiem, jo bērni tūlīt var redzēt vai mūsu darbi atbilst teiktajam. Mēs bieži pieskaramies valodas jautājumam, ka tā jāmāca, bet tas var sākties tikai ģimenē, lai tā būtu mātes vai tēva, vai vecvecāku, vai dzimtenes valoda, tai ir jāsākas ģimenē. Ja nu tas tā nav, tad tā ir valoda, kas jāmācās vēlāk, jau kā īpašs mācību priekšmets.
Šis patiesības kritērijs, kuru ierauga bērni ģimenē, darbojas arī citur sabiedrībā un tieši satriecošā vārdu un darbu neatbilstība uzdod visvairāk jautājumu – vai tad vispār ir kāda jēga censties dzīvot saskaņā ar teikto? Vai nav jau sākusies kāda cita ēra, kur valda citi likumi? Cilvēks ir Dieva radība un viņš darbojas pēc Dieva likumiem, vai tos atzīst vai ne.
Īpaša atbildība ir par publiski izteikto vārdu. Rakstītais aizvaino, lai arī tur viss būtu izteikts tikai pieļāvuma formā, "iespējams”, jo nevajag jau zīmēt pat karikatūras, ar vārdu var daudz trāpīgāk izsmiet, apšaubīt un sēt neticību visam.
Televīzijā teiktais vienlaicīgi uzrunā gandrīz visu tautu, dod tai vienotu vēsti, kas vai nu satrauc vai liek domāt par kaut ko, un šī iespēja būtu jālieto, lai tā cilvēkus un tautas vienotu, kā mūs vieno Dziesmu svētki, jo šajā brīdī visi esam kopā vienā domā un lūgšanā, un mūs vieno viens Gars.
Īpaša tēma – mākslas pasaule, teātris un kino, literatūra, dzeja, dziesmas – mākslā teiktajam vārdam ir vēl spēcīgāka ietekme kā pēdējo ziņu tekstiem, jo tas rada paliekošu tēlu, priekšstatu, tā ir tā pati līdzības valoda, kuru izmantoja, lai iedarbotos uz cilvēku iztēli pat caur gadu tūkstošiem – šī mākslas tēlu valoda bieži ir noplacināta līdz divdomībām, instinktiem, tā vairs neveido pasaules uzskatu, neved domas dziļumā un neatklāj pasauli visā tās sarežģītajā skaistumā, bet raida tādus ātrus zūdošus impulsus, kas dzīvo vien to brīdi, kamēr skan. Mums vairs nav par ko domāt nākot mājās no teātra un kino, jo viss jau ir izteikts un izdomāts tur uz vietas.
Lai varētu teikt, ka patiešām saprotam, kā atbildība par vārdu ir pār mums nolikta, būtu jāapzinās kāds ir cilvēks - ka šī iespēja – uzzināt un nodot vienam otra domas caur izteiktu vārdu - ir dota piedzimstot, un tā ir viena no mūsu pamatīpašībām. Un būtu labi, ja mēs citādi saprastu savu kopību uz šīs zemes, arī caur savu tautību un valodu. Vai tad mēs sev vai savam tuvākam vēlēsim ko sliktu? Vai arī mēs vairs nesaprotam, kas ir labs?
Nesaprotam gan, ne savā, ne visu kopējā dzīvē. Un tā ir pamatu zaudēšana. Tātad jāgriežas pie tā pamata, kas nemainās un nešķobās, kura sākumā ir mūsu attieksme pret pirmsākumu, kas mūs radījis, kas mums devis dzīvību un šo dzīvi.
Galvenais apkārtējās pasaules radīšanas un pārveidošanas instruments ir mūsu domas. Turklāt pozitīvās, radošās domas veido labvēlīgas situācijas mūsu dzīvē, bet negatīvās, postošās domas rada slimības un ciešanas. Viss, kas ar mums notiek, pilnībā atbilst mūsu domām un tēliem, un mūsu vārdiem.
Runa nosaka realitāti, strukturē to, bet tikai pēc tam apraksta. Apraksta to, ko esam radījuši mirkli pirms tam. Ar valodas palīdzību tiek radīta realitāte, kurā dzīvojam.
Cilvēks pēc savas dabas ir domājoša un unikāla būtne. Un Radītājs viņu ir radījis pēc Sava tēla un līdzības. Cilvēks pēc savas dabas ir Radītājs un Dievs. Un tā nav nekāda zaimošana, jo katrs mēs esam daļiņa no Lielā, līdz ar to katrā mazajā daļiņā ir arī Pilnība. Tātad Visumā nav nekā augstāka un stiprāka par Cilvēku. Tāpēc, ka pašā Cilvēkā ir iemiesotas visas Visuma enerģijas. Cilvēks valda pār visu, arī pār savu likteni. Valda ar savām domām, jūtām un rīcību. Turklāt visi cilvēki kopš senseniem laikiem to izmanto, bet tikai nezina, ka to dara.
Mēs nevis pasīvi uztveram, bet aktīvi radām. Katrs kopš dzimšanas ir radītājs un tāds arī paliek visu savu mūžu. Turklāt neatkarīgi no tā, vai viņš to zina vai nezina.
Cilvēka likteni var mainīt tajā un tikai tajā gadījumā, ja pats cilvēks kļūst par sava likteņa noteicēju. Bet, lai tā notiktu, viņam vispirms jāuzņemas atbildība par savām domām.
Domas – tā ir apbrīnojama un neparasta Visuma enerģija, ko rada Cilvēks. Tā ir Gaismas sākotnējā forma, Gaismas, kas ar parastu aci nav ieraugāma. Tai eksistē tādi jēdzieni kā ātrums un attālums. Tā ir visur ieplūstoša, visaptveroša un visvarena. Vārds – tā ir domas apskaņošana. Darbs – tā ir materializēta doma.
Viss dzīvais virs zemes var just un izstarot savu paša Gaismu. Bet spēja piešķirt vārdam jēgu piemīt tikai cilvēkam. Ikviena doma, vārds un darbs tiek ierakstīts Dzīves Mūžīgajā Grāmatā Sirdsapziņas bezrobežīgajā telpā.
Savā zemapziņā atklājot negatīvās programmas, var noskaidrot noteiktas likumsakarības un radīt jaunas programmas, kas palīdzēs atklāt savu Patiesības ceļu.
Jebkurš cilvēka stāvoklis ir viņa pasaules modeļa izraisītas sekas.
Mūsu zemapziņas saprāts izfiltrē informāciju ar savdabīgām programmām – filtriem: neirofizioloģisko, sociālo un individuālo filtru. Kāda plūsmas daļa tiek izlaista, kaut kas tiek sagrozīts, bet kāda informācija tiek vispārināta. Mūsu apziņai ir vajadzīga tikai maza tērcīte no vispārējās plūsmas. Tā rezultātā starp to, kas patiešām notiek Pasaulē, un to, kas ir mūsu šīs Pasaules pieredze (proti, mūsu pasaule) ir liela atšķirība.
Ar vārdu, tēlu, sajūtu, skaņu, smaržas un garšas palīdzību mēs veidojam savu realitātes modeli. Ja mums ir kāds šā modeļa elements, mēs uzreiz citādi jūtam un skatāmies, mainās arī visa pasaule.
Vadoties no augstāk minētā, gluži citu būtību iegūst tādi jēdzieni kā ģimene, nācija un ticība. Tie vairs nav abstrakti jēdzieni. Tie noteiktā veidā uzbūvē mūsu dzīvi. Un tā dēvētie uztveres orgāni – acis, ausis, mēle un āda – kļūst par apkārtējās pasaules veidošanas instrumentiem.
Ar valodu un valodas struktūrām mēs veidojam savu pasauli. Katram cilvēkam ir burvju nūjiņa – VĀRDS. Un visi cilvēki to izmanto. Kāds ar tā palīdzību pārveido savu dzīvi un palīdz apkārtējiem. Citi – rada slimības sev un apkārtējiem, „nobur” un apvārdo.
Īstajam vārdam ir jāatskan īstajā brīdī un īstajā vietā, un noteiktā secībā. Bet tieši tas jau arī nav tik vienkārši. Un ne vienmēr cilvēks var to izdarīt. Ir vajadzīga sirdsdomu skaidrība un jūtu atklātība. Svarīgi ir tas, kas slēpjas aiz katra vārda. Svarīgi ir tēli un jūtas.
Kā jau tika minēts, katrā cilvēkā ir apslēptas visas Visuma enerģijas. Viņā ir Radošie, Postošie un Līdzsvarotie spēki. Tie ir arī Dabā. Postošos spēkus cilvēks ir nosaucis par tumšo pusi, bet radošos – par gaišo. Līdzsvarojošos spēkus par Harmoniju vai Saskaņu. Visas šīs enerģijas ir dzīvībai nepieciešamas. Katra savā veidā. bet cilvēks jau kopš dzimšanas vada Visuma spēkus.
Tāpēc uzrunājot cilvēku (jebkurā veidā – mutiski, rakstiski vai citādi), jāvēršas pie viņa „ES” Gaišās un Harmoniskās puses. Tumšo pusi gluži vienkārši vajag ignorēt. Tad postošie spēki „strādās” tikai harmonijas un radīšanas labā.
To var izdarīt tikai tajā gadījumā, ja paši būsim harmoniski cilvēki un mūsu domas būs gaišas. Galvenais – nemelot. Jābūt godīgiem un vispirms pret sevi. Jāuzņemas atbildība par katru savu vārdu.
Katrs cilvēks ir burvis. No viņa sirdsdomu skaidrības ir atkarīgs tas, vai viņš ir labs vai ļauns. Dāvā laimi vai sagādā bēdas. Gan vienā, gan otrā gadījumā mehānisms ir viens un tas pats.
Kategorija: Mistika | Pievienoja: laimiga (10.05.2012) | Autors: www.stilaparks.lv
Skatījumu skaits: 1977 | Atslēgvārdi: Vārda spēks | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]